dienu putas, nē, bet nieki

dzerot rīta kapiju, trepēs bija dzirdami pastardienīgi būkšķi un urbšana, bet neļāvos traucēties, mazums, atkal kaut ko labo. vēlāk, trepjtelpā izejot, izrādījās, ka būkšķu avots bija strādnieki, kuri uz piekto stāvu pa mūsu stāvajām mūlenrūžiskajām kāpnēm bija stiepuši un pēc tam uzstādījuši kaut kādu technīku manam kaimiņam itālim. dzirdot viņu smieklīgo komunikāciju (itālis nerunā ne latviski, ne krieviski, savukārt strādnieki runāja tikai krieviski), taisījos jau pabļaut, vai nevajag palīdzēt iztulkot tur tos techniskos parametrus, par kuriem viņi tur centās saprasties, bet "saruna" ļoti ātri jau pārgāja izprotošākos toņos, tipa, itālis saka "pačemūū cik-cak-cak, hahahā?" (tieši tā viņš arī teica, cik-cak-cak neko neaizvieto), tad strādnieki caur smiekliem kaut ko cenšas skaidrot, tad itālis viņiem māca, kā to pateikt itāliski, finālā visi smejas, un tieši smiekli, un nevis esperanto, ir tā foršā valoda, kurā visi ir vienlīdzīgi un saprotas. tad jau tika nonākts līdz tam, ka itālis viņiem piedāvā kafiju, bet strādnieki saka, ka viņi gribot čaj, tā kā tad gan jau par visiem parametriem bija tikuši skaidrībā paši.

par itāli runājot, nesen izrādījās, ka tas tomēr nav šis klibais tips ar trakajām acīm, bet gan joprojām sprauns un možs kumeļš labākajos gados, vienkārši viņam ieeja dzīvoklī esot arī pa otrām trepēm, ko viņš arī biežāk izmanto, tāpēc arī šaigalā netika redzēts. tas viss tika noskaidrots brīdī, kad svētdienas vakarā taisni nesos uz Piensvētkiem, bet viņš mani kāpņu laukumiņā pārtvēra ar izsaucienu "HELLLOOOOOUUU YOUUUU, HAHAHĀ!", gribēja zināt, kur es tik ilgi esot bijusi pazudusi (lai gan no Spānijas es atgriezos jau 2009. gada decembrī, lulz), etc, etc; izstāstīja visu par šīs mājas vēsturi, paklačojās, ka mana dzīvokļa iepriekšējais īpašnieks - dziedātājs - galīgi nemācējis dziedāt, kā arī noziņoja, ka esot modeļu aģentūras vadītājs (āā, tāpēc, nevis citu iemeslu dēļ, pie viņa gāja tik daudz jaunu, smuku meitentiņu). tiesa gan, vienreiz viņš mani kāpņu laukumiņā jau bija uzķēris - iepriekšējā dienā, kad pēc fighta ar dzīvokļbiedreni man steigšus vajadzēja uzpīpēt, un tanī brīdī nebija īpaši svarīgi, ka mugurā tikai īss halātiņš, jo mūsu trepēs tāpat reti kāds parādās. tanī brīdī es runāju pa telefonu un sarunā ar viņu neielaidos, bet svētdien tad nu viņš to halātiņkeisu neatstāja nepieminētu ("sooo, you walk around naked when you're stressed, right, hahahā? well, but in your case," - nekautri nopēta manu augumu - "it's not such a bad idea, hahahā") un tad arī sāka klāstīt par to savu modeļaģentūru, bet tad gan es viņam atvainojos, ka tagad nu man tiešām ir jāskrien, un viņš, aci piemiedzot, noteica, ka nekas, sarunu turpināsim vēlāk. mazais rakaris tāds.

nu neko, vārdsakot, tā tās dieniņas paiet; šodien bišķi jāpastrādā un jāiet pie jaukās bijušās kolēģes uzklausīt stāstus par ceļojumu (viņa savu atvaļinājumu bija izmantojusi, apbraukājot pusEiropu uz moča ar bojfrendu), kā arī, iespējams, uz šito. rītu, savukārt, iebrauc Fl., un pēc tikšanas galā ar dažām praktiskas dabas lietām plāniņā ierakstīts baļļuks ar cigareštīšanas tutjoriaļa elementiem (jā, es cigaretes esmu tinusi varbūt divreiz dzīvē; kaut kad jau tas ir jāiemācās, jo tai Londonijā tak par pīpītēm vulgaris noplēš deviņas ādas). tā, lūk; un arī pie friziera apgriezties būtu kādā brīdī jāiespēj, jo šitā, ar matiem pa visu seju, jau vairs nav aršana, un, kā man norādīja draudziņi, es jau sāku izskatīties tā, it kā nāktu no septiņdesmitajiem. and so it goes, kā teiktu Vonne.