no parlo italiano
ir man te viens tāds jancīgs kaimiņš stāvu augstāk - itālis. agrāk bija itin sprauns, to vien darīja, kā joņoja pa to trepi augšā-lejā, un kad vien mums sanāca sastapties, klēbējās man klāt, visu ko klārēdams: tad viņam šitais, tad tas, un vienureiz viņš vispār bija izdomājis, ka mūsu poģikam vajagot jaunu durvi, un toreiz viņš man ziņoja, ka no manis gribot divsimt latu par to iekasēti. (wtf, par divsimt latiem no katra dzīvokļa tām durvīm būtu jābūt no marmora ar apzeltītu kliņķīti, ja, nu un, loģiski, nekādus divsimt latus viņš neredzēja kā savas ausis, pieņemot, ka viņš tās neapskata spogulī.) un visu laiku kaut ko itāliski auroja trepēs, vai citreiz - angliski, bet viņa izrunas dēļ tas tāpat vien itāliski izklausījās.
nu un tad es aizbraucu uz to spāņūzīšu zemi, un atgriežoties, ņemot vērā manu praktiski neeksistējošo atmiņu attiecībā uz sadzīviskām lietām, es par šamā eksistenci vispār biju aizmirsusi. nu i neko, par sevi viņš īpaši arī neatgādināja - ne vairs auroja trepēs, ņikā. vienreiz gan viņam izdevās mani izfrīkautot tā pa gandrīz nopietnam - atgriezos mājās, slēdzu vaļā durvis, te pēkšņi jūtu - lūr uz mani. palūkojos pustrepi augstāk - āreče, vot i viņš, mēnestiņš, skatās uz mani tādu pustraku skatu. es tāda - emm, labdien, šis neko, lūr, lēēēnām kāpj tuvāk, un tad pēc labas iepauzēšanas saka tādu viltīgu "āāāāhāāā, there you are", bet nu tādā sātaniskā tonītī, to jau nemaz nevar aprakstīt. es, kā jau minēts, neatceroties šamā fizionomiju kopš pēdējās tās redzēšanas reizes apmēram divus gadus atpakaļ, biju bezpoņatkās - kas ir šis ērmotais tips manās trepēs un ko viņš no manis grib, tā kā uz to fiksāko atslēdzu to savu divslēdzeņu durvi un iemetos dzīvoklī, pirms vēl šis bija paguvis piekļūt man tuvāk, vēl pa ceļam izmetot kaut ko a la "nē, nē, jūs mani ar kādu jaucat".
pēc tam dzirdēju, ka šis vēl kādu labu laiciņu mīņājās pie manām durvīm, elpoja un, kā izklausījās, mēģināja lūrēt pa manu lūrēšanai izmēra pēc itin piemēroto vienu no atslēgscaurumiem. nu, neomulīgi što-ta, es ar savu neknapo iztēles spēju jau tur tādu kā potenciālo pusjukušā maņijaka-izvarotāja biudīti iz viņa biju iztēlojusi, akurāt kā tanī NERD dziesmā, vane, hihi. nubet laiks gāja, maņijaki aizmirsās un vairs neuzglūnēja, un tik pēc vienas itāliskas lamāšanās trepēs atminējos, āāā, pareizi, bij tak man viens tāds kaimiņš itālis, kurš to durvi ar zelta kliņķīti gribēja taisīt, nuja, tas jau būs tas pats. vēl kādi viņa eksistences apstiprinājumi bija palaikam dzirdamie škandāli no augšstāva - tas vīrietis brutāli kliedza un lamājās uz to savu nabaga piedzīvotāju, - piem., ka "shut the fuck up, all you say is bullshit, you're a zero", utt. (šito piedzīvotāju es nu nekādīgi nesaprotu, kā var visu ko šitādu apzināti destruktīvu un klausīties un pēc tam ar tādu turpināt dzīvot kopā. nēēēnulab, saprotu jau, ja tā ļoti pamēģina - būsim reāli, uz lielā foršo dūdiņu skaita fona Latvijā ir stipri maz tomēr to foršo vīriešu, un tad nu varbūt pēc dekādēm ilgām mocībām ar kaut kādiem memļakiem, iespējams, uznāk gatavība samierināties ar šitādu "stingrās rokas" pieeju. un tā. bet nē, saprašana vēl nav akceptēšana, un es ceru nekad līdz kaut kam tādam nenodzīvoties - katrai no mums jau patīk, ja tevi māk atspiest pret sienu (tā nav metafora), bet ja tam klāt nāk arī "you're a zero" attieksmīte, tad paldies par kūkām.)
nu vuooot. a nu kas notiek tāļāki? - tāļāki tā, ka es vienudien to lohu atkal satopu trepēs, abet šoreiziņ ne vairs tādu jestriņi pa trepi augšā-lejā joņojošu, kā senajās dienās, bet gan tādu, ar - joprojām - pusjukušu un naida pilnu sejas izteiksmi, bet tas nav viss - ar kārtīgiem kruķiem arī. tad nu viss bija skaidris, kur tas agrākais dipadu-dapadu palicis, džeks pārvietojās ar ātrumu kādi divi pakāpieni minūtē un elsa vēl niknāk kā toreiziņ, pēc manis izfrīkautošanas trepēs. ..nu, un, man liekas, dieviņš viņu sodījis. :)
