turpinājums - piektdiena un sestdiena

...kāād [bungu rīboņa] mani neatlaidīgie pūliņi tomēr tikt pie End Of The Road festivaļčika biļetītēm tomēr vainagojās panākumiem! yes! tas bija viens čalītis, kura draugs beigās tā arī nevarēja braukt, līdz ar to viņš man pārdeva biļeti lētāk par kases cenu, lai gan biļetes bija izpārdotas jau jūnijā (paldies, Laimesmāt!). nu neko, negaidīts notikumu pavērsiens pēdējā brīdī (festivāls sākās tanī pašā piektdienā) - guļammaisa nav, telts nav, kompānijas nav, bet tas jau mūs neapturēs, kad jau tur spēlē Džoana Ņūsama, Mogwai un Beirut, vai ne. tā nu Implozija priecīgi savīkšķījās ceļam un sāka čekot transportus, kas sagādāja nepatīkamu pārsteigumu, uzrādot visus transportus izpārdotus, abet braukt ar taksi izmaksātu tik, ka pēc tam jāpārdodas verdzībā. nulūk, un tādā veidā cilvēks var pakāst visus Beirut, Likes Lī un HEALTH koncertus, kurus ļoti grib redzēt un par kuriem jau samaksājis, sajusties ļoti vīlies un gribēt iedzert (kas arī nedaudz tika darīts, atklājot, ka šejienes īstais ingveralus ir ĻOTI, ĻOTI garšīgs; būs jāviļas vēl kādreiz un jādzer vēl).

bet nākamā diena sākās uz stipri priecīgākas nots, nokļuvu tanī middle of nowherā ar vilcienu un šērotu taksi ar stacijā iepazītajiem, tad nu laimīgi noskatījos pēdējo dziesmu no Austras performances (labi sanāca), Wild Beasts (kuri mani, pārsteidzošā kārtā, dzīvajā galīgi neuzrunāja), Nātanielu Reitlifu (kurš, savukārt, dzīvajā bija daudz foršāks, nekā ierakstos), daudz dažādu mazu un nepazīstamu grupiņu, kā arī Mogwai, <3 <3 <3, kurus līdz šim nebija sanācis redzēt dzīvajā jau kopš nelaimīgā 2006. gada, kad ar čomu stopējām pa festivāliem un Mogwai spēlēja Saint Malo, bet man Spānijā uzbruka kaut kāds wtf vīruss un palika šausmīgi slikti, līdz ar to stopējiens aprāvās un transportējāmies uz mājām, tā arī Mogwajus neredzējuši. BET ŠOREIZ! šoreiz viss bija kārtībā, un viņi spēlēja tā, ka brīžam aizvēru acis, tās fūzētās ģitāras atbalsojās sirdī, un es domāju, ka, redz, pēc piecdesmit gadiem, ja vēl visi būsim pie labas veselības un ja viņi vēl spēlēs kaut kur manā pieejamības zonā, tad es iešu un būšu tā kā tās sirmās galvas, kuras, nostalģijas vadītas, iet uz AC/DC, Kiss un tamlīdzīgiem koncertiem un tās sirmās galvas krata. jā.

savukārt Zola Jesus gan lika vilties (skāde, ka tuvumā nebija ingveralus), jo viņas īpatno balsi, kas ir viņas mūzikas balsts, spēks un stūrakmens, teju pilnībā nomāca nemākulīgā instrumentācija divu hārdkora bungu un superskaļas elektronikas "personā". lūk. nesaprotu, kā tā varēja notikt, jo kopumā festivālā problēmu ar skaņotājiem nebija, bet tam, ka tas varētu tā būt bijis speciāli, es nespēju noticēt. anyway, ar Zolu festivāla diena bija cauri un nācās atgriezties pie praktiskas dabas problemātikas - tātad, guļammaisa nav un telts arī. mans lieliskais plāns bija bijis a)saenerģetizēties no dzirdētās mūzikas un palikt augšā divas diennaktis (ekstrēmos apstākļos a la sesija ne tas vien ir darīts) vai b)sapazīties ar kādu smukiņo un palikt viņa teltī, lololol. bet tā kā bija riktīgi auksts un lietains, uzmācās iesnas un besis, kā arī festivāla teritorijā noplaka dzīvība, abi varianti atkrita. telšu un guļammaisu izīrēšanas un pārdošanas kantoris savas durvis bija slēdzis jau agrā pēcpusdienā, vēl pirms manas ierašanās, tomēr pēc visādiem gājieniem pie sikjuritijiem un tamlīdzīgiem, tika sadabūts tā numurs, un viena sparīga viņu darbiniece atnāca mani satikt, pārdeva man guļammaisu un par papildu 3,50 paundiem (vispār telts īre maksāja 60 paundus) ļāva man palikt vienā teltī ar piepūšamo gultu turklāt, jo "tā telts jau ir uzcelta, un tāpat tur šonakt neviens negulēs". success! paldies, Laimesmāt-2! to be continued.