vot, patriotisms (citi to sauc arī par nacionālismu šaurākajā šī vārda nozīmē) priekš manis sajūtu līmenī ir tas pats, kas mīlēt savu ģimeni. ģimene - tā ir vide un cilvēki, kas tevi ir radījuši, iemācījuši staigāt un runāt, un izaudzinājuši tādu, kāds nu tu tagad esi - ar visu labo un slikto. arī tad, ja ar ģimeni varbūt nav dikti paveicies, ir pārāk daudz lietu, kas jūs saista - pārāk daudz kopēju prieku, bēdu un atmiņu, un tās šūpuļdziesmas, kuras, teiksim, tev dziedāja māte vai vecmāmiņa, tās priekš tevis vienmēr paliks kaut kas spešel, kaut kas ļoti īsts, līdz kaulam sajūtams un tavējais.

tas, protams, nenozīmē, ka tev ir sakas uz acīm, un ka tikai tāpēc, ka tieši priekš tevis tieši tava ģimene ir "visīpašākā", tu domātu, ka tā ir vislabākā, vai - radikālākos gadījumos - ka kādas citas ģimenes būtu jānokillo vai tamlīdzīgi, kā likās Hitleram. nē, tu pavisam mierīgi vari draudzēties un justies tuvs citām ģimenēm, un, ja vien tev Dievs devis gana daudz smadzeņu, izaugšana savā ģimenē nenozīmē to, ka tu dzīvotu krātiņā, jo tu tak izaudz un ar savu dzīvi tālāk rīkojies pēc paša ieskatiem. un tomēr - lai ko nu tu tālāk darītu, galu galā, kad tavai mammai ies grūti, tu mēģināsi iet palīgā, un viņas dzimšanas dienā atnesīsi puķes un atcerēsies, ka viņu mīli.

nu lūk. un tad nu pie šāda rasklada visi tie gājieni ar pirkstiem gaisā un izsaucieniem, ka mēs - viskrutākie, man šķiet vienkārši izglītotiības un no tās izrietošās elementāras inteliģences trūkums. drusku saistīti - kad gāju taisīt portaļčikam reportāžu par leģionāru gājienu šopavasar, mani mazdrusciņ, ēē, "satrieca" laikam nebūs tas īstais vārds, bet - kaut kur dziļi ieķērās frāze, ko dažām latvju tantiņām noteica protestētāji pret gājienu - "ko jūs te lienat, ejiet savā pusē". vooot, nu, un šito frāzi es nevaru aizmirst (pat par spīti sliktajai atmiņai, ja). robežas ir novilktas, mēs - te, jūs - tur, un let's fight.

nez', nu man patiesībā šķiet, ka to Uzvaras pieminekli vajadzētu nojaukt ņefig un tā vietā uzcelt vienu riktīgu, smuku un simboliski apvienojošu pieminekli visiem 2.PK citušajiem - i no Staļina, i Hitlera, i bikiņ no Ulmaņa represijām cietušajiem. un tad nu pie tā smukā un simboliskā pieminekļa lai iet sērot un svinēt ko nu kuram vajag un ko nu kurš atrod par svarīgu. i leģionāri tur varētu kritušos biedrus pieminēt, i sarkanarmijisti - savējos; bet ne vienā, ne otrā gadījumā tā nebūtu konkrētās grupas pārstāvju cildināšana, jo tas viss notiktu zem šiltes "VISU upuru piemiņa". un tas Rīgas gals vairs nebūtu tāds sabiedrību šķeļošs un pasāpīgs simbols, kas pēc būtības priecīgi sit plaukstiņas šīs teritorijas okupācijai, bet gan kaut kas - visiem kopīgs, kas stāsta par visu kopīgajiem pārdzīvojumiem.

nē, nu, loģiski, nebūtu viegli PadSavienības karsējus uzreiz pārliecināt, ka, davai, šķūrējam nost jūsējo piemineklīti, tur būtu, pirmkārt, jāveic fundamentāls skaidrošanas darbs, un, otrkārt, jāpaiet labam laiciņam, līdz emocijas noplaktu un atkal iestiklotu Latvijas vēstniecības Krievijā logus. tomēr, manuprāt, tas būtu viens no pamatakmeņiem, lai šito ietiepīgi divkopienisko sabiedrību virzītu uz kādu nebūt dialogu un vienotām vērtībām.

vēl man patīk tas, ka šeit es jūtos kā iezemiete. it kā, no vienas puses, es neesmu savējā - no kurienes esmu, ir pirmais, ko man pajautās. no otras puses, man nav tā drusku muļķīgā un apbrīnas pilnā tūristu skatiena, es zinu un saprotu, kas te ir kas, kā pieņemts reaģēt konkrētās situācijās utt.utjpr. un rīt vilcienā es nevis skatīšos pa logu, bet mierīgi atlūzīšu. galu galā, kad esi vairāk nekā gadu nodzīvojis ar kalniem visur, kur vien vērs skatienu, tie kļūst par ikdienu, nevis īpašas uzmanības vērtu objektu.

tā gan. un tā arī ir atbilde uz visiem tiem "whoaaa" un "uuuh", un "ak vai, cik lieliski būtu vietā X dzīvot". nē, tad kad tu vietā X tiešām dzīvo, nevis aizbrauc brīvdienās, tu saproti, ka pēc būtības sāls jau nav tajā. bet, jā, cilvēciskās attiecības man šeit patīk daudz labāk, un tā ir lieta, ko jūt arī ikdienā, nevis kā tie "pašsaprotamie" kalni. bet.. es negribu par to domāt. pagaidām. joprojām pieturos pie domas, ka pašam ir jāiekopj savs dārziņš, nevis uz to ātrāko jāpārmetas uz kaimiņa dārziņu, ko viņš jau iekopis.

..es nespēju noticēt, ka ir pagājis jau gads, kopš esmu atgriezusies.

nez', tas tā tomēr jocīgi par tiem foto iekš CV. manējā arī pēdējā laikā tāds ir, un es par to neesmu īpaši filosofierējusi, kāpēc tāds tur būtu nepieciešams, vienkārši tas tur atrodas.

bet piepeši attapos, ka tā tas ir tikai, kopš atbraucu no Espaņjas. jo tur tā bija pluss/mīnuss norma, kuru respektēju arī es, un, ko nu tur daudz liegties, nedaudz to arī izmantoju kā savu bonusu - dienvidos, ja meklē darbu restorānā un esi meitēntiņš no Baltijas, pielikt savu smaidīgo foto ir immediate score un darbā iekšā. bet Latvijā? - droši vien, ka nē; vai, drīzāk, - restorānbiznesā jau joprojām jā, bet, ja meklē kaut ko nopietnāku, smukas biudes pielikšana drīzāk atstās sliktu iespaidu - vēl jo vairāk tad, ja pie lēmumpieņemšanas trāpās ērcīga, sevi nerealizējusi sieviete labākajos gados, kas uz visiem jaunākiem meitēntiņiem jau a priori lūkojas tā biku nenovīdīgi, - un Latvijā tā diezgan bieži trāpās. (par iemesliem tagad varbūt ne, bet nu.)

un tomēr es par to kopš atgriešanās vispār nebiju domājusi. un tikai tagad, pārlaižot acis brīvprātīgo pieteikšanās formai vienam žurnālistikas festivālam Itālijā, attapos pie punkta Please also send your photo in an attachment. Without a photo you will not be selected un nodomāju, vot, stulbie seksistu cūki, noteikti nesmukos nemaz neņem, bet kāds gan izskatam sakars ar to devumu, ko tu vari piedāvāt, ja darbs ir saistīts nevis ar cilvēkiem, bet, piemēram, pasākuma aprakstīšanu vai fočēšanu. un tad pēkšņi atjēdzos - a ko, diez, dara fotogrāfija manis pašas CV? - hm.

o, kāda jauka lapiņa par latv.mākslas vēsturi mums te uzgājās: http://www.makslasvesture.lv/index.php/Saturs

trūkst (vēl?) diezgan daudz sadaļu, taču kopumā ērti un pārskatāmi. tas ir tas, par ko es vienmēr savā nodabā nodomāju, ka to vajag un ka tā pietrūkst, un ka pie tā kkad vajadzētu pieķerties - normāli sasistematizēta info par konkrētu tēmu, bez kaut kādiem jebatorijiem, pardon, pa miljons sadrumstalotām lapām, lasot kopā info driskas uz paša atbildību. es te ne tikai par konkrēto mākslas vēstures lapu, bet vispār. nu, piemēram, latviešu valodas gramatika - kad skola jau labu strēķīti aiz muguras, tad, ja vien darbs nav ikdienā ar tekstiem, gramatika tādiem maziem, nemanāmiem solīšiem palēnām aiztipina uz tiem tālākajiem atmiņas apcirknīšiem un prasās pēc atkārtošanas. vajadzētu tā, lai tu, neatejot no kases jeb, šinī gadījumā, interneta, varētu pa taisno čiki-briki, gūglē iekšā, un tevi tur jau priekšā gaida un priecīgi sveicina normāla, viegli pārskatāma un cilvēcīgā valodā uzrakstīta gramatikas lapa, kas ir saprotama arī tad, ja tu esi nevis filologs, bet gan vienkārša pārdevēja Rimītī un vēlies pārliecināties, piem., kā tad tur īsti ir jāsaka - "jāparaksta čekiņu" vai "jāparaksta čekiņš". un tas ir tikai valsts pašas interesēs - nesaglabāt izglītotībai un informētībai kaut kādu elites oreolu. tāpat kā Mākslas muzejam vajadzētu nojaukt tās augstās, nepieejamības sajūtu raisošās trepes. vot.

vot, nezinu. nu, ir kaut kādas attieksmes lietas, kas uzsit asinis - kā šis. kad situācija, kad 10 džeki tusiņā izvaro divas meitenes pirmām kārtām raisa posta autorē "sašutumu" par to, ko gan, redz', esot domājusi tā izvarotā meitene, kura izrādījās nepilngadīga. ka ne jau viņa gājusi interjeru skatīties, bet gan uz tusiņu - tātad, tipa, loģiski, ka 10 džeki izvaro, ko gan citu varētu gaidīt.

saprotams, ka, iespējams, autore vēl nav īpaši nobriedusi un vēlas nedaudz pazīmēties ar savu netradicionālo, oriģinālo skatījumu uz lietām, - nu, un Dievs ar viņu. tas, kas uztrauc, ir - ka nav nekādas pretreakcijas; vienīgā reakcija uz šādu viedokli ir tāda čomiska pasmiešanās. un tas jau man rādās simptomātiski. "Dienā", kad bija rakstu sērija par izvarošanām, arī komentāros ļaudis mētāja viedoklīšus a la nu ja, tās sievietes, kuras izvaro, tās jau maukas, kas pašas uzprasās, pareiz' pareiz', tā viņām vajag. ok, es saprotu, ka komentārus internetā parasti raksta ne nu tas inteliģences zieds. bet cibā?...

nu lūk, ja pasaka A, tad esot jāsaka B, vai ne. un tad tas B būtu tāds, ka tā jau man cibā patīk un šķiet, ka te visādi sakarīgi cilvēki nolasījušies. taču ir kaut kādi momenti, kad ir skaidrs, ka.. nu, ka vienīgais, kas šeit tiek novērtēts, ir atraktīva pigoru mētāšana, savukārt tad, kad ir runa par kādu nopietnāku tēmu, tad notiek tāda, hmm, novēršanās, centieni izvairīties runāt pa īstam, par svarīgo. kaut vai tad, kad kāda no cibiņām joku dzīšanai pa starpu uzrakstīja aizkustinošu postu par personīgo abortu, - kas notika? lielākā daļa komentatoru brigādes nevis papliķēja pa plecu, bet turpināja dzīt jokus, vēl kaut ko pārmest, u.tml. un tad man paliek bēdīgi, sauksim to tā, un liekas, ka kam gan man šeit vajadzēja iesaistīties.

nu labi, konutur daudz. man vienkārši reizēm sāp sirds par visādām lietām, un visvairāk - nevis par to, ka kāds mudaks kaut ko ļaunu ir izdarījis, bet par to, ka kādi, ko es uzskatu par sakarīgiem cilvēkiem, to redz kā kaut ko pilnīgi normālu. tas attiecas gan uz politiku, gan šinīs te attieksmēs pret visādām ikdienišķām lietām - kā nodokļu nemaksāšana, minētās izvarošanas, u.tml. un tad šķiet, ka, nu ja, teju visiem mums patīk Rietumeiropa un aplikt pašu zemi, kur it kā kaut kādi jefiņi nemākot visu izdarīt, lai valstī forši dzīvot, bet, hei, izrādās, ka tie jefiņi esam mēs paši - ar savām ikdienas attieksmēm.

p.s. un tas, ko es domāju par šo attieksmi pret izvarošanām, ir labi noformulēts te: http://diena.lv/lat/politics/viedokli/psihologu-atklata-vestule-par-rakstu-maniaks-izvarotajus-provoce-sieviesu-izlaidiba

Ekonomists Pēteris Strautiņš par procesiem Latvijas sabiedrībā:

"Daudziem cilvēkiem Latvijā sabiedriskā vide ir viņu negatīvo emociju izgāztuve un fons, kuru nomelnojot, viņi paši jūtas labāki. Savtīgā un nicinošā attieksme pret visu, kas ir sabiedrisks, kopīgs plašākam cilvēku lokam, ne tikai personiskajiem draugiem un paziņām, ir bijis viens no galvenajiem iemesliem tam, ka atbildīgos posteņos Latvijā nokļuva tādi cilvēki, kādi tur nokļuva."

Lūk. Pilns rakstiņš ite; tur viņš arī par krāniņmērīšanos kruto mašīnu izskatā, kuras cilvēki īstenībā nevar atļauties, par "labo toni" slikti izteikties par valsti, kas kļuvis par šķietamu personības brieduma apliecinājumu (vot! jā!), kā arī masu mediju tieksmi radīt ilūziju par it kā notiekošām ārkārtīgi straujām pārmaiņām, lai tā dotu tiem vielu "interesanto stāstiņu" tiražēšanai. ļoti pareizi, manuprāt.

( enter the ninja )

( drusku prozaiska listīte ar ikdienas dzīves aspektiņiem why Latvia is cool )

es nesaprotu, mēs kaut kā, ēēē, domājoši un atbildīgi pēkšņi masveidā esam palikuši, koa? :)

vispirms jau vēlēšanu rezultāti. neskatoties uz to, cik nafdiņas izgrūda plašā un nafdīgā PLL gvarde - i pēdas jaucošajā nosaukummaiņā, i pseidodiskusiju radījumos, i uzņēmēju iesaistīšanā, i štellītēs par un ap Dinamo - kas ir lieta, uz ko tauta pavelkas taču -, i slēptajās reklāmās, etc, - tikai astoņas vietiņas Saeimā, very nice.

un ko var lasīt tagad - ka TeijāterObservatorija atcēlusi visas oktobra izrādes, it kā tāpēc, ka "mainot biļetes izplatošo firmu" (iepriekš biļetes uz izrādēm varēja nopirkt Biļ.Paradīzē, tagad mainot uz Biļ.Servisu, jo tas ir turpat Kongresnamā un tā būšot ērtāk nopirkt), abet pāreju var izdarīt nedēļas laikā, un patiesais iemesls esot apmeklējums, piem., 22.septembrī esot nopirkta tikai viena biļete. viena! :)) very, very nice.

man tiešām sāk šķist, ka šai sabiedrībai ir perspektīva, lai kā arī reizēm ikdiena mēģina pārliecināt par pretējo. Lāčplēsis paceļ galvu, hihi!