mīļā Tēvzeme, sen jau es Tev šo topiku biju parādā, jeb - kas man Latvijā šķiet foršāks nekā Spānijā

ir šādas tādas lietas, par ko es ik pa laikam Spānijssakarā pačinkstu, ka te tā pietrūkst; nu, bet medaļai jau ir vairāk par vienu pusi, tā kā - lai iet vaļā padsmit lietu/aspektu tops, kas man patīk Latvijā, un prātā ienākšanas secībā tas izskatās tā:

1) šeit ir biezpiens. un krējums un kefīrs, un rjaženka, un paniņas, un rūgušpiens. un normāls, dabisks piens, kurš dažu dienu laikā sabojājas, nevis ķīmiska susla, kuru var turēt ārpus ledusskapja mēnesi un nekas tam nenotiek;

2) šeit ir rupjmaize un saldskābmaize. un visādi to paveidi ar sēkliņām, auglīšiem, visādiem pribambasiņiem; un pēc vienīgās nebaltmaizes nav jāiet pie vāciešiem uz Lidlu. mēs vispār esam maizes zeme, pa desertu līniju arī - rupjmaizes kārtojums, maizes zupa, pat jogurts ar maizi, - un man garšo. nom nom.

3) ēdiens in general, ēdot ārpus mājas, ir garšīgs, vai vismaz "normāls" - un ar to es domāju to, ko piedāvā vislētākās ierindas ēstuves. Spānijā lētā gala ierindas ēstūzī tu dabūsi zoles tekstūras gaļas šķēli ar mikliem frī kompānijā - un samaksāsi par to astoņus eiro. šinī gadījumā nav runas par garšas kārpiņām, bet gan par kvalitāti;

4) šeit dūdiņa ar 40. kājas izmēru, kādu laiciņu pamokoties, tomēr spēj atrast sev kādus apavus. Spānijā 40. izmēra sieviešu apavi ir reta prece un uz izķeršanu, un, hei, kad tu beigās to pamanies dabūt, izrādās, ka tas citādas numerācijas dēļ tomēr ir 39.-ais, un bass tu tur nepaliec tikai savas neatlaidīgās kurpju "iestaigāšanas" vesela izmēra apjomā dēļ. been there, done that. four times.

5) šeit veikaliem nav sjestu, tie vaļā ir ilgi un svētdienās parasti nav ciet. kad ir sestdiena plkst.15 un tu attopies, ka mājās nav nekā ēdama un ka tā tas būs līdz pirmdienas rītam, tu to sāc novērtēt.

6) šeit tev ļoti reti kāds uzplijas, ja tev nav vēlmes komunicēt. nezvana uz tavu fiksēto tālruni, veicot aptaujas, nenāk uzstājīgi virsū, kad tu esi atlaidies pludmalē, piedāvājot masāžu vai hennas tetovējumu (šeit ir runa par ķīniešu imigrantēm un pakistāņu imigrantiem); neviens arī tev n reizes nepiedāvā "cerveza, sexy beer" (kas dabā izpaužas kā skārdenes, kas tiek glabātas kanalizāciju lūkās), kad tu naktī pārvietojies pa kādu dzīvāku ielu (runa par pakistāņu imigrantiem atkal).

7) šeit nestāv un intensīvi nesmird tās baisās cūku kājas katrā lielveikalā un barčikā; atliek piebilst, ka to saku kā ne-veģetāriete un ka pie tā nepierod - ja tev gribēsies no tā vemt, tad arī pēc pusotra gada gribēsies, un tikt pie blakusesošās siera nodaļas varēsi tikai ļoti ātrā solī un ar aizturētu elpu;

8) vēl, par ēdienu runājot, šeit viss ir daudz dabiskāks, īpaši jau nu dārzeņi. tur tie lauksaimniecības attīstības rezultātā ir kļuvuši par skumīgu konveijera preci pilnībā bez smaržas un garšas, kuru ar konkrēto dārzeni vieno tikai nosaukums un - attāli - izskats (uztjūnētāks par parasto). atšķirībā no Latvijas, Spānijā tas uztrauc ļoti nedaudzus; pieņemu, ka tas tāpēc, ka viņiem attīstīta lauksaimniecība ir jau kādu laiciņu, un ir izaugušas paaudzes, kas citādus dārzeņus nav redzējušas.

9) šeit filmas kinoteātros oriģinālvalodā ar subtitriem ir defaultā; tur tas tā ir tikai divos ārthausīgos ķinīšos Barselonā un Madridē. vienu reizi aizgāju uz spāniski ierunātu filmu - jo tā bija "Vicky. Cristina. Barcelona" un daļa dialogu jau tāpat tur ir spāniski -, taču spāniski runājoša Skārleta Johansone, kam pie tam teksts ne pa kam nevedas savienoties ar lūpu kustībām, ātri vien radīja vēlmi bēgt. manuprāt, skaņa ir būtiska daļa no aktiera kopējā tēla, un, filmu pārskaņojot, tiek mākslinieciskā ziņā daudz zaudēts.

10) šeit tiek daudz vairāk cienītas nesmēķētāju tiesības. Spānijā bija mēģinājums sadalīt izklaides vietas priekš smēķētājiem un nesmēķētājiem, un tas izgāzās; smēķēt var praktiski jebkurā klubā un bārā (reizēm pamanās pat autobusos, tur gan parasti šoferis palūdz nodzēst), un nevienu neinteresē, ka tu ar saviem dūmiem par pasīvajiem smēķētājiem padari visus apkārtesošos, - un arī drēbes visas ir smirdīgas;

11) šeit daudz vairāk respektē arī veģetāriešus. varbūt izklausās negaidīti, jo Latvijā arī nevarētu teikt, ka visos ēdināšanas iestādījumos būtu skaidrs, ka veģetārietis neēd desu un droši vien arī zivi, taču Spānijā viņam ko ēst nebūs gandrīz vispār nekā, un bonusā nāks arī klaji pausta neizpratne par to, kā gan tas var būt, ka neēd gaļu. starp citu, "dārzeņu salāti" ēdienkartē, visticamāk, nozīmēs to, ka tie būs dārzeņu salāti ar pa vidu iepļekātu tunci; arī tad, ja tu pieklājīgi iepriekš apvaicāsies, vai pasūtāmajā ēdienā nav ne zivs, ne kādu jūras produktu, tuncis šajā kategorijā netiks ieskaitīts - patiesībā tuncis Spānijā tiek klasificēts kā vienkārši tāds īpatns dārzenis;

12) šeit neviens nebrīnās par ekoloģiski domājošiem cilvēkiem, kas ierodas iepirkties, līdzi ņemot savu auduma maisiņu. tur uz tekstu, ka "paldies, paldies, maisiņus nevajag" reaģēs ar tādu skatienu, it kā tev būtu izaugušas divas galvas. un tas nav tikai tāpēc, ka maisiņus tur lielākajā daļā pārtikas veikalu dala par brīvu - arī tad, kad pie mums tos deva, par auduma maisiņu neviens uz tevi nebolījās;

13) šeit ir garšīgs alus un daudz dažādi tā veidi! nopietni, Spānijā par alu tiek uzskatītas čuras. ar izņēmumu katalāņu brūvējuma "Voll Damm" izskatā, bet to reti kur var dabūt un arī ne pārāk pieprasa, jo citi ali ir lētāki. un tas nav tā tāpēc, ka viņi tikai tos savus vinčukus un sidriņus trekterētu - nea, alus tur tiek patērēts biezā slānī! briesmīgi, briesmīgi.

14) šeit netiek uzskatīts par pašsaprotamu katru vainu ārstēt ar antibiotikām. nemaz nerunājot par nopietnu saslimšanu - tā es, neapkurinātā dzīvoklī vienulaik dzīvojot, dabūju pēc vietējo ārstu norādījuma izdzert TRĪS antibiotiku kursus pēc kārtas ar pāris dienu atstarpi. neliels acs iekaisums - aptiekārs nedomādams smaidīgs jau tev sit čeku antibiotikām, un pēc jautājuma, vai tad tiešām nekā vieglāka nav, pavada piecas minūtes, rakājoties pa atvilktnēm. un kurš gan nezina, ka applaucēta kāja jāārstē ar antibiotiku smēri!

15) šeit mazformāta klubiņos ar dzīvajiem koncertiem (domāju tāda veida, kā "I Love You", "Nabaklab", "Depo", u.tml.) parasti ieejas maksas nav, vai arī tā ir zema. Spānijā visbiežāk pamanīsies noslaukt vismaz septiņus eiro pat par iekļūšanu ierindas diskotēkā (plašākās daudzzāļu iestādēs, kā Barselonas "Razzmatazzā" vai "Apolo" viņi to darīs vēl vērienīgāk, par ieeju pieprasot 15 eiro, cenā iekļaujot vienu dzērienu);

16) ahhhahā, nevar neatgriezties nedaudz vēl pie ēdiena, lai pieminētu, ka Spānijā nevar nopirkt lociņus!! - šī mazā, jaukā, zaļā ēdienkartes detaļiņa man ir kvait esenšal, un pusotra gada laikā biju izmēģinājusies visus pārtikas veikalos pieejamos lakstus, par vistuvākajiem atrodot reti dabūjamos ķiploklokus, kas tomēr nebija tas;

17) šeit nav problēmu nopirkt parastu acu krēmu. nopietni, Spānijā kosmētikas preču veikalos augstākā pilotāža šajā sakarā ir 40-gadnieču pretgrumbu krēms; visparastāko mitrinošo acu krēmu var atrast tikai centra aptiekā - un par kārtīgu summiņu;

18) šeit ir pašsaprotami zināt vismaz kaut kādā līmenī vairākas svešvalodas. tur ar to ir daudz švakāk, un tas, protams, piedod savu artaviņu šaurākam pasaules skatījumam un provinciālismam (un, starp citu - bailēm ceļot), īpaši mazākās pilsētās. tur ir populāras tās pašas angliskās popdziesmas, kas visur citur Eiropā, ar to atšķirību, ka tur bieži cilvēki dzied līdzi, vārdus aptuveni atveidojot pēc dzirdes - līdzīgi kā mēs ar ārzemju dziesmām darījām bērnībā. nemaz nepieminēsim to, ka es tagad "wi-fi" esmu pieradusi tieši tā arī izrunāt - kā "vifi".

19) un visbeidzot, nevaru ar lepnumu nepieminēt to, ka dejojam mēs caurmērā daudz labāk! es gan te varētu izvērsties, aprakstot to no dažādiem sociālajiem aspektiem, taču tas tad sanāktu dikti gari, un man jau nāk miedziņš; pateikšu tik to, ka diskotēkas Spānijā pamatā ir paredzētas tam, lai tur meklētu vienas nakts attiecības, un tur ir ļoti pārsteigti, ja tev šķiet, ka dejošanai arī.

nu re, kā. :) tagad gan viss; arlabunakti, pasaule.