par mīlestību un vēsturi, un tā

vot, patriotisms (citi to sauc arī par nacionālismu šaurākajā šī vārda nozīmē) priekš manis sajūtu līmenī ir tas pats, kas mīlēt savu ģimeni. ģimene - tā ir vide un cilvēki, kas tevi ir radījuši, iemācījuši staigāt un runāt, un izaudzinājuši tādu, kāds nu tu tagad esi - ar visu labo un slikto. arī tad, ja ar ģimeni varbūt nav dikti paveicies, ir pārāk daudz lietu, kas jūs saista - pārāk daudz kopēju prieku, bēdu un atmiņu, un tās šūpuļdziesmas, kuras, teiksim, tev dziedāja māte vai vecmāmiņa, tās priekš tevis vienmēr paliks kaut kas spešel, kaut kas ļoti īsts, līdz kaulam sajūtams un tavējais.

tas, protams, nenozīmē, ka tev ir sakas uz acīm, un ka tikai tāpēc, ka tieši priekš tevis tieši tava ģimene ir "visīpašākā", tu domātu, ka tā ir vislabākā, vai - radikālākos gadījumos - ka kādas citas ģimenes būtu jānokillo vai tamlīdzīgi, kā likās Hitleram. nē, tu pavisam mierīgi vari draudzēties un justies tuvs citām ģimenēm, un, ja vien tev Dievs devis gana daudz smadzeņu, izaugšana savā ģimenē nenozīmē to, ka tu dzīvotu krātiņā, jo tu tak izaudz un ar savu dzīvi tālāk rīkojies pēc paša ieskatiem. un tomēr - lai ko nu tu tālāk darītu, galu galā, kad tavai mammai ies grūti, tu mēģināsi iet palīgā, un viņas dzimšanas dienā atnesīsi puķes un atcerēsies, ka viņu mīli.

nu lūk. un tad nu pie šāda rasklada visi tie gājieni ar pirkstiem gaisā un izsaucieniem, ka mēs - viskrutākie, man šķiet vienkārši izglītotiības un no tās izrietošās elementāras inteliģences trūkums. drusku saistīti - kad gāju taisīt portaļčikam reportāžu par leģionāru gājienu šopavasar, mani mazdrusciņ, ēē, "satrieca" laikam nebūs tas īstais vārds, bet - kaut kur dziļi ieķērās frāze, ko dažām latvju tantiņām noteica protestētāji pret gājienu - "ko jūs te lienat, ejiet savā pusē". vooot, nu, un šito frāzi es nevaru aizmirst (pat par spīti sliktajai atmiņai, ja). robežas ir novilktas, mēs - te, jūs - tur, un let's fight.

nez', nu man patiesībā šķiet, ka to Uzvaras pieminekli vajadzētu nojaukt ņefig un tā vietā uzcelt vienu riktīgu, smuku un simboliski apvienojošu pieminekli visiem 2.PK citušajiem - i no Staļina, i Hitlera, i bikiņ no Ulmaņa represijām cietušajiem. un tad nu pie tā smukā un simboliskā pieminekļa lai iet sērot un svinēt ko nu kuram vajag un ko nu kurš atrod par svarīgu. i leģionāri tur varētu kritušos biedrus pieminēt, i sarkanarmijisti - savējos; bet ne vienā, ne otrā gadījumā tā nebūtu konkrētās grupas pārstāvju cildināšana, jo tas viss notiktu zem šiltes "VISU upuru piemiņa". un tas Rīgas gals vairs nebūtu tāds sabiedrību šķeļošs un pasāpīgs simbols, kas pēc būtības priecīgi sit plaukstiņas šīs teritorijas okupācijai, bet gan kaut kas - visiem kopīgs, kas stāsta par visu kopīgajiem pārdzīvojumiem.

nē, nu, loģiski, nebūtu viegli PadSavienības karsējus uzreiz pārliecināt, ka, davai, šķūrējam nost jūsējo piemineklīti, tur būtu, pirmkārt, jāveic fundamentāls skaidrošanas darbs, un, otrkārt, jāpaiet labam laiciņam, līdz emocijas noplaktu un atkal iestiklotu Latvijas vēstniecības Krievijā logus. tomēr, manuprāt, tas būtu viens no pamatakmeņiem, lai šito ietiepīgi divkopienisko sabiedrību virzītu uz kādu nebūt dialogu un vienotām vērtībām.