Kas Latvijā ir foršāks nekā Spānijā - 2

iepriekšējai Latvijas winu listītei spraigajā cīņā LV vs.ESP ir prātā iešāvies neliels papildinājums:

20) turpinot par garšu pasauli, man patīk, ka te gan svaigajā, gan jogurtos/mērcēs/kūciņās/u.tml. ir plaši pārstāvētas dažādas meža un dārza ogas - mellenes, upenes, jāņogas, dzērvenes kazenes, lācenes, etc. Spānijā visa šī kompānija tiek palikta zem apzīmējuma "meža augļi" un sīkāk principā netiek dalīta. skaidroju to ar to, ka pie viņiem šitie labumiņi vienkārši neaug, tādēļ nav īpašas nepieciešamības tos iedalīt sīkākās kategorijās, - līdzīgi, kā mēs neredzam īpašu vajadzību tiem n-tajiem sniega apzīmējumiem, kā pie eskimosiem; tāpat arī itāļi apraudātos, ieraugot savus ravioli Rimčikā klasificētus kā "makaronus ar sieru un spinātiem". atgriežoties pie "meža augļiem", jāpiebilst, ka upeņu sulas neesamība Spānijā sagādāja zināmas neērtības, vēloties pacienāt ar no Rīgas vesto melno balzamu tos draudziņus, kam tīrajā likās par štengru, un ar kolu - par konformistisku. tuvākais, ko tai varēju atrast, bija (bezalkoholiskais) mosto, taču tas tomēr ir daudz par saldu pietiekami reprezentatīvai balzama prezentēšanai. (prezent-, prezent-, - nu es taču saku, ka man šaurs vārdu krājums).

21) varbūt negaidīti, taču šeit pastāvošās attiecības starp (svešiem) suņiem un cilvēkiem ir daudz sirsnīgākas. šeit, ejot garām sunītim vai kačītim, viņam var pateikt čau un noglaudīt, ja pats luncinādamies nāk klāt, savukārt Spānijā par tādu izrīcību uz tevi skatīsies absolūtas neizpratnes pilnām acīm, bez mazākās smaida atblāzmas tajās. mēs ar poļu draudziņu nonācām pie secinājuma, ka tas nav forši, jo suņi pēc būtības ir kā zvaigznes, un saimniekiem ir jāļauj uz tiem skatīties un priecāties arī citiem. bet vistrakākais ir tas, ka suņi paši arī nemaz par svešiem cilvēkiem neinteresējas, - un tas nu man gan liekas pagalam jocīgi, jo ir taču pierasts, ka, okei, iemācīt suņam uzvedības ziņā var visu ko, taču tas neatņem viņam tieksmīti apostīt visu savā ceļā - tas taču pie suņiem teju tas pats, kas skatīšanās apkārt - pie cilvēkiem. bet nea, Spānijā suns, ja esi svešs, 95% gadījumu skatīsies tev garām un vispār ignorēs. not nice.

22) Latvijā lielveikalos var mierīgi nopirkt lietas pa vienam - piem., ir vasara, tev gribās salču, tu ieej jebkur un iznāc ar vienu salču. Spānijā tiek spiests uz lielajiem iepakojiem - resp., tev gribas salču, tu ieej lielveikalā un iznāc ar desmit vai divpadsmit vienādiem salčiem, no kuriem astoņus vai desmit vari pēc tam iebāzt sev dibenā, ja vien nestaigā apkārt ar portatīvo saldētavu. protams, vienmēr pastāv iespēja arī nopirkt vienu salču, taču to tu nevari izdarīt tādā Rimīša tipa veikalā, bet gan kiosktipa būcenītī par nesalīdzināmi lielāku naudu. nepatīk.

23) cita laika izpratne. Latvijā satikšanās vai lekcijas laiks nozīmē to, ko tas nozīmē - no tevis tiek gaidīts, ka ieradīsies aptuveni tad, kad cipariņi uz pulksteņa ciparnīcas sakritīs ar tiem cipariņiem, kas minēti lekciju sarakstā vai sarunā. tu vari kavēt kādas 5-10 minūtes, bet lielākas kavēšanas gadījumā tev ir jāatvainojas tevis gaidītājam vai arī profesoram par iztraucēto lekciju - kura ir jau sākusies. savukārt Spānijā šīs diezgan vienkāršās sistēmas vietā pastāv lielā, nenoteiktā Jūnevernou sistēma. man nebūtu nekas pretī, ja pastāvētu nerakstīts likums, ka jāierodas būtu, teiksim, 15 minūtes pēc norādītā laika - no problem. taču Jūnevernou sistēma paģēr to, ka tev nekad nav skaidrs, kad īsti ir pareizais laiks ierasties. nu piemēram, mans "Pirmskolumba Amerikas mākslas un kultūras" profesors mēdza ierasties parasti ar 15-20 min kavēšanos, arī 35 min kavēšanās netika uztverta kaut kā īpaši, kā kaut kas, par ko būtu jāuztraucas, jādusmojas - no laicīgi ieradušos studentu puses, vai jāatvainojas - no profesora puses. un tad nu saproti, cilvēk, cikos tev vajag nākt uz to lekciju, jo tad, kad sāc piekopt praksi uz pirmo lekciju ierasties 15 min vēlāk, profesors izrādās sācis lekciju ar tikai 5 min kavēšanos, un uz tevi nīgri skatās un norūc. kad es pārējiem studentiem jautāju, a nu kā tad ir pareizi darīt, visi teica, ka to nevar zināt un ir jācer uz veiksmi. un tas viss - ne tajā dienvidnieciskajā, "īstajā", stereotipu Spānijā, bet gan "punktuālajos" Spānijas ziemeļos! (kurā gan par "īsto" Spāniju uzskata tieši sevi, savukārt dienvidniekus - par kaut kādiem barbariem, haha.)

ok, es tā jūtu, sīkveli te vēl droši vien turpināsies, bet nu pagaidām viss.