nodirst nedrīkst _,_ draudzēties

man ļoti patīk tā ik pa laikam izskanošā doma par to, ka, lai integrētu, piem., latviešu sabiedrībā krievus, kaut kā īsti nestrādā kaujas cirvis un brīdī, kad tevi uzrunā krieviski, automātiska novēršanās un paziņojums, ka ES NESAPROTU, RUNĀ LATVISKI. tas ir diezgan loģiski, ka tad, kad no tevis nicīgumā novēršas, seko apvainošanās un pretreakcija. manuprāt, daudz labāka motivācija ir prieks pašiem par savu valodu, kultūru un iekļaujoša, nevis noliedzoša attieksme, kas mudina domāt, ka, "hei, tusēties ar šito kopienu varētu būt forši".

protams, ir dažādas situācijas un dažādi cilvēki, un all that jazz, bet mani ļoti aizkustina, ka pirmais teikums, ko mans peruāņu draugs šeitbūdams iemācījās, bija "Es esmu Lāčplēsis, un man patīk Laimdota" (izraisot daudzus smaidus mācīšanās procesā tramvajā un daudz smieklu manos draudziņos, kuriem viņš šādi stādījās priekšā) un otrais - "Man patīk "Četri balti krekli"", ar to domājot Kalniņa filmu, nevis klubu. savukārt es jau izsenis esmu samācījusies, kā pateikt "forši" un what not peruāņu spāņu valodā, ko arī pie izdevības lieku lietā, ar to izsaucot sajūsmu viņā.

par savu taisnību pastāvēt jau nekādā ziņā nav slikti, bet var atšķirties attieksme, ar kādu to dara. pat neatbalstot, es saprotu, piem., sava tēva ņirgāšanos par jebkuru pa skatienam patrāpījušos melnādaino vai par saviem draugiem no Āzijas. kā nekā, mēs tomēr esam ļoti maza tauta, un tas viss, kam vēstures gaitā ir nācies iet cauri (ar to lielākoties domājot citu tautu virskundzību šajā zemē) loģiski, ka ir atstājis pēdas, veicinot vietējās kultūras norobežošanos no visa svešā. tas ir tikai normāli, cēloņseku attiecībās balstīti, un ir diezgan lieki attiekties pret to kā pret cietpaurību vai tamlīdzīgi - teiksim, virtuāla spļaušana uz virtuālajiem geju un melnādaino aplicējiem ziņu portālu komentāros pēc būtības ir tieši tas pats "apliekošais" attiecību risināšanas modelis, ar kuru tikt uz priekšu ir diezgan grūti. mēs tomēr esam jaunā paaudze, kas nevis mūsu intelektuālā pārākuma, bet gan vēsturiskās situācijas dēļ ir tikuši pie iespējām daudz brīvāk ceļot, lasīt svešvalodās un iepazīt citas kultūras vēl citos veidos, un pacelt tāpēc gaisā degunu un pateikt, ka "visi lohi", ir ļoti viegli, bet, šķiet, ne pārāk godīgi. un nevis lamāšanās uz visiem, kas domā citādi, nekā tu, bet gan tieši neuzbrūkoša un vienlaikus pārliecināta iešana virzienā, ko esi atradis par pareizāku, var radīt vēlēšanos tev sekot un - pilnīgi noteikti - palīdz saglabāt daudz nervu un labāku garastāvokli. (un sadosimies visi rokās, ja!)