vakar, savukārt, tālīnie krakšķi no guļamistabas signalizēja par jaunu pavērsienu manas grauzelīgās kaķkas repertuārā - uz grīdas atradu pusēstu kartoniņu ar savu mīļāko Gētes citātiņu virsūrakstītu. aaaand it goes like this:

"Cik bezgalīgs ir darbs, ko dvēsele
Trauc izdarīt! - Mēs tūdaļ katru darbu
Tik lielu gribam, kāds tas top un aug,
Kad gadiem - cauri zemēm, cauri dzimtām -
To dzejas skaņas vairodamas veļ.
Tik jauki skan, ko tēvi darīja,
Kad, klusā vakarēnā atdusot,
To jauneklis ar kokles skaņām bauda;
Un, ko mēs darām, ir, tāpat kā viņiem,
Pilns pūliņu un visai nepilnīgs! -
Tā traucam mēs pēc tā, kas bēg no mums,
Un neievērojam ceļa, kuru ejam,
Un neredzam sev blakus senču soļus,
Ne pēdas, ko tie dzīvē atstāja.
Mēs vienmēr pakaļ steidzam viņu ēnai,
Kas dieviem līdzīga tur, tālumā,
Vij kroni kalniem zelta mākoņos."

..nu, un vai tad uz to dulno lopiņu var dusmoties? - tīri vai paldies jāsaka, ka, vot, šitāste Lietas savā veidā atgādina un ceļ gaismā, citādi tas kartoniņš vēl miljonz gadu būtu kādā paksī stāvējis bēdīgs un piemirsts. (PERFEKCIONISMAM - NĒ!)

brīžos, kad uznāk akal kaut kādi tīneidžeriskie "es esmu no pavisam citas pasaules, nekā visi tie citi cilvēki" garastāvoklīši, ļoti vizuāli reprezentatīvi būtu staigāt, vot, šinī ten kaklrotā:

..pēdējais vienradzis, nu ja :)

ai, es nevaru aiziet gulēt, jo ir jādejo pie Florences "Halo" kavera - over and over again. :)

V. MAJAKOVSKIS:
"Es jums atklāšu
vārdiem tik vienkāršiem kā maušana,
kā mūsu jaunās dvēseles
kvēlo,
kā mēs ciešam.
Es tikai pirkstu galiem pieskaršos,
visu jums dodams,
un jums izaugs
lūpas
milzīgiem skūpstiem
un mēle -
tuvām un tālām tautām.
Bet es, dvēselē pieklibodams,
aizvilkšos līdz savam tronim,
ielikšu galvu klusuma autā.
Apgulšos
gaišs
migā siltajā
no tīriem mēsliem
un jutīšu kā pa sapņiem,
kā lokomatīves ritenis,
gulšņus skūpstīdams, nāk
un kaklu man apņem."

/Vladimirs Majakovskis - luga "Vladimirs Majakovskis", 1913/

es nesaprotu, mēs kaut kā, ēēē, domājoši un atbildīgi pēkšņi masveidā esam palikuši, koa? :)

vispirms jau vēlēšanu rezultāti. neskatoties uz to, cik nafdiņas izgrūda plašā un nafdīgā PLL gvarde - i pēdas jaucošajā nosaukummaiņā, i pseidodiskusiju radījumos, i uzņēmēju iesaistīšanā, i štellītēs par un ap Dinamo - kas ir lieta, uz ko tauta pavelkas taču -, i slēptajās reklāmās, etc, - tikai astoņas vietiņas Saeimā, very nice.

un ko var lasīt tagad - ka TeijāterObservatorija atcēlusi visas oktobra izrādes, it kā tāpēc, ka "mainot biļetes izplatošo firmu" (iepriekš biļetes uz izrādēm varēja nopirkt Biļ.Paradīzē, tagad mainot uz Biļ.Servisu, jo tas ir turpat Kongresnamā un tā būšot ērtāk nopirkt), abet pāreju var izdarīt nedēļas laikā, un patiesais iemesls esot apmeklējums, piem., 22.septembrī esot nopirkta tikai viena biļete. viena! :)) very, very nice.

man tiešām sāk šķist, ka šai sabiedrībai ir perspektīva, lai kā arī reizēm ikdiena mēģina pārliecināt par pretējo. Lāčplēsis paceļ galvu, hihi!

cilvēki, kuri nēsā tumši zilus džemperīšus un/vai džemperīšus ar platām, horizontālām svītrām, īpaši vīrieši, manī neviļus raisa uzticību.

kā arī māka nosvērti braukt ar mašīnu, tas arī. vispār es uzskatu, ka visiem vīriešiem vajadzētu nēsāt džemperīšus ar platām, tumši zilām, horizontālām svītrām un nosvērti braukt ar mašīnu, jo tad man te patiktu daudz vairāki.

tā kā izdomāju, ka esmu šobrīd pārāk liels mess, lai izteiktu savus kategoriskos spriedumus par lietām (izņemot varbūt par politiku, hahāā, jo tur man viss ir tipa skaidrs un par to ir svarīgi runāt), tad labāk ir jāpieraksta ārpuslietas, nevis iekšpuslietas.

vot, piem., šitāten, vot, art deco drēbīšu izstāde Dekoratīvās mākslas muzejā - oīī, kāda viņa bija, pilnīgs pa grīdu izplūstamais cucuriņš, oīī. protams, tur tai mājā pilns ar sajūsminātām sievietēm only :), un vispār jau smieklīgi ar šitām izteikti uz vienu dzimumu orientētajām izstādēm; tas mums ar draudzenīti atgādināja, kā Barselonā iekūlāmies tanī Eiropā lielākajā futbollaukumā, kuru pa dienu var aiziet apskatīties arī vienkārši tāpat, un, jā, tik daudz starojošu vīriešu vienkopus reti kaut kur bija sanācis redzēt. bet viss pareizi, tā vajag, nost ar bezpersoniskām izstādēm, kam noteiktas mērķauditorijas nav vispār, tur parasti tad arī sanāk sūc, kas neinteresē nevienu. bet par izstādi, tātad. izstāde ir lieliska! daudzdaudz kleitiņu ar pērlīšu izšuvumiem, mazās 20.to cepurītes, LIELISKĀS KRĀSAINĀS PĒRLĪŠU SOMIŅASSSSS un vēdeklīši, un pūdernīciņas, un lielas, smukas fočenes ar aktrīzēm, omg, omg, vārdsakot. un tad vēl bonusā filma par 20.-30.to gadu modi Latvijā, tur tā forši viss kas izstāstīts, piem., es nemaz nezināju, ka flapper modi Latvijā ieviesa Anta Klints, nu, un tad tur visādi forši foto un video materjāli no tālaika baļļukiem un nebaļļukiem, un, aīī, kā man patīk tas laiks. nu, un tad vēl es nospriedu, ka vispār jau es tā pa lielam atbilstu tam tipam, kas 20.tajos kotējās, tikai lūpas par lielu un acis par mazu, un ka jāpadara sava garderobe flapperiskāka, jo tas ir tas, ko tā jau sen ir pelnījusi, vot. ā, un rekur Antas Klints pases foto iz 'divdesmit otrā. normāls pases foto, es iedomājos, kā viņa tur tam fotogrāfam pirms bildes uzņemšanas teica, ka, "hei, wait, estetā uzlikšu savu mazo, frīkaino zaldātiņa cepurīti un izskatīšos dziļa un liktenīga, mkey?" :)

and, oh, how our glory may fade?
well, at least we've learned some tricks of the trade.

..bet vispār jau ir neiespējami izstāstīt, ko tev kāda dziesma nozīmē. ja tu esi ļoti talantīgs, tad tu vari mēģināt un tam vismaz pietuvoties, bet līdz galam - tik un tā nē. tas ir kaut kāds cits līmenis. jo uz dziesmu jau tu projicē pats savas emocijas, un iemesls, kādēļ tu to dari, ir tieši tas, ka plika verbalizēšana Nav Tas.