apgrauztības turpinās

vakar, savukārt, tālīnie krakšķi no guļamistabas signalizēja par jaunu pavērsienu manas grauzelīgās kaķkas repertuārā - uz grīdas atradu pusēstu kartoniņu ar savu mīļāko Gētes citātiņu virsūrakstītu. aaaand it goes like this:

"Cik bezgalīgs ir darbs, ko dvēsele
Trauc izdarīt! - Mēs tūdaļ katru darbu
Tik lielu gribam, kāds tas top un aug,
Kad gadiem - cauri zemēm, cauri dzimtām -
To dzejas skaņas vairodamas veļ.
Tik jauki skan, ko tēvi darīja,
Kad, klusā vakarēnā atdusot,
To jauneklis ar kokles skaņām bauda;
Un, ko mēs darām, ir, tāpat kā viņiem,
Pilns pūliņu un visai nepilnīgs! -
Tā traucam mēs pēc tā, kas bēg no mums,
Un neievērojam ceļa, kuru ejam,
Un neredzam sev blakus senču soļus,
Ne pēdas, ko tie dzīvē atstāja.
Mēs vienmēr pakaļ steidzam viņu ēnai,
Kas dieviem līdzīga tur, tālumā,
Vij kroni kalniem zelta mākoņos."

..nu, un vai tad uz to dulno lopiņu var dusmoties? - tīri vai paldies jāsaka, ka, vot, šitāste Lietas savā veidā atgādina un ceļ gaismā, citādi tas kartoniņš vēl miljonz gadu būtu kādā paksī stāvējis bēdīgs un piemirsts. (PERFEKCIONISMAM - NĒ!)