apgrauztības turpinās
mjū: stars - the beginning after the end
vakar, savukārt, tālīnie krakšķi no guļamistabas signalizēja par jaunu pavērsienu manas grauzelīgās kaķkas repertuārā - uz grīdas atradu pusēstu kartoniņu ar savu mīļāko Gētes citātiņu virsūrakstītu. aaaand it goes like this:
"Cik bezgalīgs ir darbs, ko dvēsele
Trauc izdarīt! - Mēs tūdaļ katru darbu
Tik lielu gribam, kāds tas top un aug,
Kad gadiem - cauri zemēm, cauri dzimtām -
To dzejas skaņas vairodamas veļ.
Tik jauki skan, ko tēvi darīja,
Kad, klusā vakarēnā atdusot,
To jauneklis ar kokles skaņām bauda;
Un, ko mēs darām, ir, tāpat kā viņiem,
Pilns pūliņu un visai nepilnīgs! -
Tā traucam mēs pēc tā, kas bēg no mums,
Un neievērojam ceļa, kuru ejam,
Un neredzam sev blakus senču soļus,
Ne pēdas, ko tie dzīvē atstāja.
Mēs vienmēr pakaļ steidzam viņu ēnai,
Kas dieviem līdzīga tur, tālumā,
Vij kroni kalniem zelta mākoņos."
..nu, un vai tad uz to dulno lopiņu var dusmoties? - tīri vai paldies jāsaka, ka, vot, šitāste Lietas savā veidā atgādina un ceļ gaismā, citādi tas kartoniņš vēl miljonz gadu būtu kādā paksī stāvējis bēdīgs un piemirsts. (PERFEKCIONISMAM - NĒ!)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
hm, es šo redzu tā, ka galvenokārt tas ir par to, ka mēs "senču sasniegumus" redzam kā kaut ko no pārpasaulīgi dižu un neiedomājamies par to, ka arī viņi ir bijuši tādi paši mazi duriki kā mēs, kas arī kļūdījušies, nezinājuši, mācījušies, etc, etc. taču viņu sasniegumi arī ir tikuši fanfarām apfanfaroti tikai ar laiku, a mēs te tādi kompleksos norakušies kā kurmji, ka viss uzreiz nesanāk dižumdiži :)
tas man atsauc atmiņā to vienu Tarkovska dienasgrāmatas ierakstu, par kuru mēs runājām - neatceros, kurš tieši tas bija, bet Tu teici, ka, re, cik mīlīgi - izlasot šito, uzreiz sajūta, ka Viņš arī kādreiz juties stulps, nobijies un neveikls :)