Īīī, kruta, man tagad būs jauns un foršiņš katalāņu darbdevējs!! ..TREŠĀ darba devējs (darbaholiskie rūķīši galvā saka "trolololol"). Džordi tāds; nu, un feins tas Džordi, navvārdamviets. Šķiet, es viņa simpātijas iekaroju ar paziņojumu, ka itāļu valodā man līgumu labāk nesūtīt, jo itāliski es lielākoties saprotu tikai ļoti sliktus vārdus, kā arī ar izklāstu par savas agrākās rezidences - Espaņjas ziemeļrietumu mazpilsētiņas - bohēmiskajām tradīcijām, par kurām viņš, pats tanī valstī dzīvodams, informēts vis nebija. Foršākā darba intervija dzīvē, vārdsakot, - tāda, kura noslēdzas nevis ar kaut ko no sērijas "paldies par Jūsu laiku, mēs ar Jums sakontaktēsimies", bet gan ar tekstu "nu ko, skāvieniņš", hahahah.

Ūuun tagad mēs te ar mala, ņemot vērā, ka uz Liepājas Andeli-Mandeli ņibrauksim, uztaisījām savu privāto andeļmandeles filiāli pašu dzīvoklī; un tad nu tagad man ir, piemēram, divas jaunas augstpapēdenes, kleita, ar kuru braukt uz bērēm, and the list goes on. Ai, lieliska diena vispār.

bāc, nospriedām šodien ar draudzenīti, ka tālāk tā - bez ziemas zābakiem un ziemas mēteļiem - vairs nevar turpināt, un ar apņēmīgu skatu metāmies pa veikaliem. nu, un veikalā "Zara" gandrīz notika neticamais - t.i., tur bija vieni zābaki, kuri, lai gan varbūt nebija mani "TheOni" zābaku jomā, taču, kā mēs ar draudzenīti nospriedām, kamēr Īstie TheOni kavējas, tikmēr jāizlīdzas ar randomīgiem to aizvietotājiem, turklāt šiem bija pat siltinātā iekšiņa, tāpēc sāku jau taustīties pēc maksājumu kartes. es biju tik laimīga - nebiju domājusi, ka ar mani kas tāds varētu notikt - ziemas zābaki - tik tuvu. bet tad mēs konstatējām, ka, hei, lieliskie randomīgie zābacīgo TheOnu aizvietotāji dara kaut ko neparedzētu - smērē mums rokas, kas paliek melnas un ķepīgas un nelāgi ož. meitenes pie kases reakcija bija splendid kā palace - ka zābaki tā darot tāpēc, ka, ēē, tā esot īsta āda, un iekšā arī esot īsta āda (kas pie tam nebija taisnība, bet nu enivej - mēs te par ārpusi runājam). pēc jautājuma, kāds tam sakars ar smērēšanos, meitene aizgāja pajautāt kolēģēm un atgriezās ar otru splendid atbildi - nē, ziesti zābaki ar neko neesot, tie tā darot tādēļ, ka tā esot īsta āda, un "šāds audums tā uzvedas". nospriedu, ka, buēē, bet šitā neies krastā, man ļoti nepatīk, ka man mēģina bāzt ausīs batonus un pārdot padārgus zābakus, par kuriem nav garantijas, ka tie normāli izskatīsies arī tad, kad no tiem noies šainī, hepī, smelī smēre, kuras uz tiem nav. (jā, tas atgādina, ka šodien uzzināju par Īpašo Pulverīti, kuru ber klāt ēdienam "Lido" - ķīmiskās vielas nosaukumu aizmirsu, bet bērts tiek klāt ar mērķi veicināt ēstgribu.) nu labi, un pēc tam mēs aizgājām apskatīties, kas par zvēru ir Galerija Rīga, - konklūžens ir, ka tas ir zvērs, kurā iekšā ir daudz lietu ar augstu wtf faktoru, bet vismaz tualetes ir jaukas. un tā nu man joprojām nav ziemas zābaku, vot!

viena mana draudzene ar boifrendu ir nosaukuši savu kaķi par Šrodingeru - par godu austriešu fiziķim, kurš pazīstams ar savu paradoksu par kaķi, kas reizē ir dzīvs un ir miris. diemžēl, kad viņa pastāstīja par to vairāk, tas izrādījās mazāk fascinējoši, jo pārāk daudz balstās novērotāja spriedumos, ne objektīvajā realitātē - t.i., kaķis nevis reizē ir dzīvs un miris, bet vienkārši par tādu tiek uzskatīts, jo novērotājs nezina, vai kaķis ir dzīvs vai miris.

tāpēc bezmazvai jāpriecājas, ka pašas dzīve mani apgādā ar nopietnāku galvu lauzāmo materiālu. apgaitas laikā pa veikaliem nonācu pie paradoksa par brīnumiem, kas notikuši ar manu ķermeni - vienlaikus tas ir ievērojami sarucis (daļa no jaunajām klozītēm ietilpst XS kategorijā, hoho) un vienlaikus - ievērojami uzbarojies (es vienkārši jebkurās drēbēs piepeši izskatos resna). es domāju, ka gan jau arī šajā gadījumā atbilde slēpjas novērotāja paša galvā, un tomēr - - what the fucking fuck? :)

..bāc, nu, kā man gribētos draudziņu-geju, to nemaz nevar izstāstīt!!

nnnnujā,

..nolēmu pēc ilgāka laika atturēšanās tomēr piešķirt zināmu uzticības kredītiņu Latvijas frizieru cunftei, - bet te tev nu bija.

un i nemaz negāju, kur pagadās - gāju, kur trīs semihipsteru draudzenes, kuras labi izskatās, bija ieteikušas. ieteiktā friziere izrādījās jauka dāma ar patīkamiem, guldzošiem smiekliem pa visu rūķīšnamiņa stila frizētavu un ar maniem matiem apgājās teju kā ar aplidojamu brūti, nemitīgi apdziedādama, cik tie veselīgi un biezi, un lieliski, un veselīgi, un lieliski, un biezi, u.t.t. tad nu tur pēc šāda acclaimed profesionāļa atzinuma varēja gaidīt, ka tad jau salonu pametīs teju mis Latvija matu ziņā, - bēēēt tad kaut kas notika, un, vārdu sakot, tagad es izskatos pēc Sprīdīša un 40.to kinozvaigznes krustojuma. un tur pat nevar neko pateikt, kad redzi, ka tā friziersieviete teju izplūst pa grīdu vainas apziņā, redzot, ka tev ne īpaši patīk, naudas ziņā arī septiņas ādas nenovelk un pat piedāvā piektdien nākt "pārgriezt", ja arī pēc izmazgāšanas nepatikšot.

..ai, ko nu tur daudz, veldzēju te tagad sirdi ar Satī "gimnopēdijām" un vēnas negriežu; bet, ja kāds gadienā tuvākajā laikā brauc uz Barsīti, nolaupiet un atvediet uz šejieni manu frizieri Anu, lūdzu. adresīti iedošu.

kad pirms pāris dienām pēc ilgāka laika devos inspicēt tirdzniecības centra apģērbveikalu piedāvājumu, mans guvums iecerētā mēteļa, zābaku un bikšu vietā aprobežojās ar pelēkbaltām zeķubiksēm ar uzdrukātām sejām (kuras gan, kā vēlāk izrādījās, uzvelkot izskatās pēc savāda kamuflāžas rakstiņa, ne vairs sejām, damn). toties radās daži jautājumi un novērojumi:

1) neglītajiem apaviem (šitiem:
)
tagad Galerijā Centrs ir pašiem savs veikals. FFFFUUUUU;
2) kas tā par wtf ideju - sašūt kopā šaļļu galus, tas tak neparocības kalngals; un
3) quo vadis, apģērbu izmēru kategorizēšana; ja tagad S skaitās tas, kas agrāk bija L, tad kas, pie velna, es tagad esmu - XXS, vai kā, - un kāpēc?!

nu labi. par biksēm nerunāsim vispār, vienā jaukā dienā viņi vienkārši mani atradīs piemērīšanas kabīnītē pakārušos tanos savos standarta nepiegulošajos draņķos; taču demokrātijas vārdā jāteic, ka tomēr labi, ka neesmu pie teikšanas apģērbu biznesā, citādi visi šie te nekvalitatīvie un vienkārši neglītie kankari dabūtu uzzināt, kas ir elles liesmas (un neviens arī vairs nekad nevarētu nopirkt savus mīļos UGG booties; zibeņi, pērkons, ļauni smiekli).

vienīgais iepriecinošais modes un stila pasaulē tuvākajā laikā izskatās latviešu dizaineru dienas novembrī u/v Stockmann; pavei, pat mājaslapa gaumīga: http://www.musejie.lv/. apstīsies gan, kas tur notiks ar cenām.

cilvēki, kuri nēsā tumši zilus džemperīšus un/vai džemperīšus ar platām, horizontālām svītrām, īpaši vīrieši, manī neviļus raisa uzticību.

kā arī māka nosvērti braukt ar mašīnu, tas arī. vispār es uzskatu, ka visiem vīriešiem vajadzētu nēsāt džemperīšus ar platām, tumši zilām, horizontālām svītrām un nosvērti braukt ar mašīnu, jo tad man te patiktu daudz vairāki.

tā kā izdomāju, ka esmu šobrīd pārāk liels mess, lai izteiktu savus kategoriskos spriedumus par lietām (izņemot varbūt par politiku, hahāā, jo tur man viss ir tipa skaidrs un par to ir svarīgi runāt), tad labāk ir jāpieraksta ārpuslietas, nevis iekšpuslietas.

vot, piem., šitāten, vot, art deco drēbīšu izstāde Dekoratīvās mākslas muzejā - oīī, kāda viņa bija, pilnīgs pa grīdu izplūstamais cucuriņš, oīī. protams, tur tai mājā pilns ar sajūsminātām sievietēm only :), un vispār jau smieklīgi ar šitām izteikti uz vienu dzimumu orientētajām izstādēm; tas mums ar draudzenīti atgādināja, kā Barselonā iekūlāmies tanī Eiropā lielākajā futbollaukumā, kuru pa dienu var aiziet apskatīties arī vienkārši tāpat, un, jā, tik daudz starojošu vīriešu vienkopus reti kaut kur bija sanācis redzēt. bet viss pareizi, tā vajag, nost ar bezpersoniskām izstādēm, kam noteiktas mērķauditorijas nav vispār, tur parasti tad arī sanāk sūc, kas neinteresē nevienu. bet par izstādi, tātad. izstāde ir lieliska! daudzdaudz kleitiņu ar pērlīšu izšuvumiem, mazās 20.to cepurītes, LIELISKĀS KRĀSAINĀS PĒRLĪŠU SOMIŅASSSSS un vēdeklīši, un pūdernīciņas, un lielas, smukas fočenes ar aktrīzēm, omg, omg, vārdsakot. un tad vēl bonusā filma par 20.-30.to gadu modi Latvijā, tur tā forši viss kas izstāstīts, piem., es nemaz nezināju, ka flapper modi Latvijā ieviesa Anta Klints, nu, un tad tur visādi forši foto un video materjāli no tālaika baļļukiem un nebaļļukiem, un, aīī, kā man patīk tas laiks. nu, un tad vēl es nospriedu, ka vispār jau es tā pa lielam atbilstu tam tipam, kas 20.tajos kotējās, tikai lūpas par lielu un acis par mazu, un ka jāpadara sava garderobe flapperiskāka, jo tas ir tas, ko tā jau sen ir pelnījusi, vot. ā, un rekur Antas Klints pases foto iz 'divdesmit otrā. normāls pases foto, es iedomājos, kā viņa tur tam fotogrāfam pirms bildes uzņemšanas teica, ka, "hei, wait, estetā uzlikšu savu mazo, frīkaino zaldātiņa cepurīti un izskatīšos dziļa un liktenīga, mkey?" :)

aīī, viens no lielākajiem jebatorijiem ((c) Pieniņi) sievietes pasaulē ir ar matiem, vane??? - nu, tur, es ne par to, kā kuro reizi viņus tur iztaisnot vai saskruļļot, tam mēs te parasti pārlieku slinki, taču GARUMS, GARUMS! atliek tik nogriezt, kā pārņem atvieglojuma, brīvību mīlošā hipstera un kur-es-biju-agrāk sajūta, bet tad, kad kādu laiku griezumiņš atlaists pašplūsmā, sākas tur visādas fantazēšanas par ataudzēšanu līdz kārtīgai bizei, lokšķērēm un tamlīdzīgiem romantisko varoņu pribambasiem. UN TAGAD ES ATKAL STĀVU ŠITENTAJĀS KRUSTCELĒS, identitāte, apreģeļis vienreiz, vārdsakot.

lūk - desmit trendiņi, according to Ņujorkas modes nedēļa, kā visas (daudzas) staigāšot nākampavasar.

nez', nez', mani jau no šī visa iepriecina tikai garo svārku atgriešanās. šito es piefiksēju/atcerējos jau šovasar, kad Romā, lai kautkādīgi palīdzētu palīgākliedzošajai applaucētajai kājai izvairīties no tiešajiem saules stariem, pirmajā veikalā tika nopirkts skaists, plats bruncītis teju līdz zemei. šajā jostusvārku laikmetā - not that i'm its eagerest follower, un tomēr - bija kaut kā neviļus aizmirsies, kā tas ir - uzvilkt Garus Svārkus. un ļoti forši tas ir. Gari Svārki ir Sieviete ar Noslēpumu. vot. :)