jo vairāk notiek eksterjerā, jo mazāk notiek interjerā.
bet varbūt interjerā a priori nemaz nav paredzēts tik daudz notikt, un tas viss vien tādi blakusproduktiņi grīstē sagāj'šai sistēmai, e.
from now on,
when i'll get sad, i'll stop being sad and be awesome instead.
true story. :)
upd: un uzvedīšos apmēram šitā.
ja kāds mans draudziņš tagad ieietu manā last.fm profiliņā, viņš izbolītu acis milzonīgas un domātu, ka noteikti ir kļūdījies un iegājis pavisam cita cilvēka profiliņā. šodien beidzot papētīju pazīstamas dūdiņas kustinošāko regetona dziesmu ieteikumus, un smaids ir izstiepies pa 3/4 sejas. ('kādi viņiem jancīgi akcenti! par ko viņi vispār tur dzied! gigigi!')
a stāsts par mani un regetonu arī interesants. priekš manis regetons sen jau ir pārstājis būt tikai regetons, - regetons ir Simbols. visam, kas manā uztverē ir 'regetonisks'. :)
bet nu par to varbūt citreiz. tagad ēterā - dziesma par benzīnu (vai 'benzīnu', men's milk, - tur domas par semiotisko pildījumu dalās): http://www.youtube.com/watch?v=OHiHz2pw
un vēl apjautu, ka tas, ka es te rakstu tikai par nebūtiskiem sūdiem, ir vienkārši mana iešana rotaļās pašai ar sevi.
vot, Beach House-Zebra priekš manis ir viens no tiem gadījumiem mūzikā, kad skaistuma ir tik daudz, ka vienā brīdī paliek bail, ka neizturēs sirds.
