nogurums

teju katram jau, kam nav slinkums, gribas poētiskot savu eksistenci, piesaukt pa rokai patrāpījušās Koelju frāzes vai ko nu tur, jo visiem gribas, lai.. nu, lai ir skaisti. tas ir tik cilvēciski saprotami, bet man tas ir tik ļoti apnicis. manuprāt, tikai dažiem indivīdiem būtu tiesības poētiskot savu esamību, lai nejauktu gaisu un orientierus.

bet nu labi, viss mans nacisms nāk no apnikuma un pārguruma, un sajūtas, ka dzīvē vairs nav nekā jauna un svaiga un ka viss jaunais ir feiki jauns; man gribētos atslēgt domāšanu un tā uzreiz kļūt 200% more efficient.