lately
man ļoti patika, kā ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
mala vienreiz teica, ka viņa rakstījusi dzejoļus līdz brīdīm, kad iemācījusies risināt dzīves problēmas, ar ko nāk neizbēgamā komplektiņā lietu uzlūkošana racionāli un pragmatiski. nu lūk, un ar mani ir līdzīgi - kad es spēju shiny happy eksplozīvi funkcionēt, es to daru un nereflektēju par dzīvi, viss ir lieliski, un nafig man ir vajadzīgs kaut kas dziļš un/vai poētisks. un es te tagad jokojos tikai pa pusei.
un pāris dienas atpakaļ atklāju, ka, hei, es taču atkal esmu tā sapņainā meitene, kura, ejot pa ielu, brīžam aizdomājās un, pie sevis smaidot, bolījās debestiņās, nevis uz zemi, un tā nav nekāda tur metafora, bet reāls fakts, klišejiski as it might sound. jā, vot, tādu es sevi atceros, un tāda es laikam tagad atkal esmu. miers, prieks, gatavība pieņemt jaunus "izaicinājumus" un pašai tos radīt. tas droši vien ir ļoti labi.
un dzīve paiet smiekļāgā karuselītī, kurā katra diena virpuļo, uzsēdusies katra savas krāsas zirdziņam; man iet labi, vienvārdsakot.
JA VIEN NE TĀ FRICKIN' GRIPA tagad, jak-fak! :)
UPD: mala tikko šito izlasīja un sāka protestēt, ka viņa esot nevis iemācījusies risināt dzīves problēmas, bet gan, ka problēmu daudzums liekot paskatīties uz lietām kā sausiem faktiem, nobloķējot iespēju iegrimt dzīves poetizēšanā. vot! labots! atsaukts! are you happy now, user mala? :D
esmu ievērojusi, ka lielākā daļa [as in 99.99%] cilvēku uz ielām skatās uz zemi vai taisni. un, man likās, ka tas, ka es bieži skatos debesīs, drošvien nozīmē, ka es tur kaut kāds sapņotājs, haļavščiks, plānā galdiņa urbējs un topošais kultūras darbinieks. nu, ka neturos pie zemes gana.