in theory, theory and practice is the same thing; in practice, it's not

no vienas puses, dekonstrukcija ir ļoti pievilcīgs koncepts, un es ļoti piekrītu Roberta Morisa teiktajam par minimālisma mākslu: "simplicity of shape does not necessarily equate with simplicity of experience. unitary forms do not reduce relationships. they order them."

no otras, šī paša principa ievērošana dzīvē, šķiet, ja vien nepārvācas uz klišejisko vientuļo dzīvi kalnos, ir lemta pamatīgai atsvešinātībai un neizpratnei no sabiedrības puses. ir skaisti līdz mugurkaula smadzenēm izjust to "omm" sajūtu, ka mēs esam viens vesels, es esmu cits tu, tu esi cits es, bet mēs visi esam apziņas lāsītes no lielā apziņas okeāna, ap kurām mēs mākslīgi konstruējam savu ego. tomēr praktiskajā dzīvē, pēc kuras priekšrakstiem tev jāpostulē sava individualitāte, tu ar šādu domāšanu sevi nolem 'zemcilvēka' statusam, kurš ir gatavs uztvert visus sitienus un i netaisās sist pretim.