man šķiet, ka iekšējā ziņā ļoti liela nozīme ir - izjūtu, notikumu, etc - sabalansētībai. vismaz, lai tu attīstītos kā cilvēks. un ir krīpī šeit dzīvot visu, visu, visu dzīvi, bet tad, ja labu laiku esi dzīvojis kalnos (metafora), tad pēc tam labu laiku vari dzīvot arī līdzenumā (metafora); pat vairāk - tev tas ir nepieciešams, lai iekšēji izlīmeņotos.

aizvien vairāk sāku novērtēt savu dzīves pieredzi ar dzīvošanu ārzemēs. sākotnēji to vērtēju kā intelektuālu degredāciju (un, protams, kaut kādā ziņā tas tā arī ir), tomēr esmu arī ļoti daudz ieguvusi - vispārējas pieaugšanas ziņā. un var jau, protams, sevi attīstīt tikai vienā virzienā (kalni/lejas) un tajā sasniegt vērā ņemamus rezultātus, bet - vai tas ir no svara? vai cilvēks ir laimīgāks, kad kļuvis par vienām lielām smadzenēm?

- vienas atbildes, protams, te nav un nemaz nevar būt, īpaši, ja ņem vērā, cik ļoti katra prātā citādi interpretējama kļūst doma, kas izteikta vārdos, bet atbilde, kuru esmu atradusi priekš sevis kā vispiemērotāko, ir - nē. un piedodu sev dzīvošanu uz virsmas (Kūle, haha) un cenšos visus ar to saistītos sirdsapziņas pārmetumus pēc iespējas no sevis atvairīt, lai dzīve ir tīra un nesamocīta dzīvošanas prieka pilna.

vot, patriotisms (citi to sauc arī par nacionālismu šaurākajā šī vārda nozīmē) priekš manis sajūtu līmenī ir tas pats, kas mīlēt savu ģimeni. ģimene - tā ir vide un cilvēki, kas tevi ir radījuši, iemācījuši staigāt un runāt, un izaudzinājuši tādu, kāds nu tu tagad esi - ar visu labo un slikto. arī tad, ja ar ģimeni varbūt nav dikti paveicies, ir pārāk daudz lietu, kas jūs saista - pārāk daudz kopēju prieku, bēdu un atmiņu, un tās šūpuļdziesmas, kuras, teiksim, tev dziedāja māte vai vecmāmiņa, tās priekš tevis vienmēr paliks kaut kas spešel, kaut kas ļoti īsts, līdz kaulam sajūtams un tavējais.

tas, protams, nenozīmē, ka tev ir sakas uz acīm, un ka tikai tāpēc, ka tieši priekš tevis tieši tava ģimene ir "visīpašākā", tu domātu, ka tā ir vislabākā, vai - radikālākos gadījumos - ka kādas citas ģimenes būtu jānokillo vai tamlīdzīgi, kā likās Hitleram. nē, tu pavisam mierīgi vari draudzēties un justies tuvs citām ģimenēm, un, ja vien tev Dievs devis gana daudz smadzeņu, izaugšana savā ģimenē nenozīmē to, ka tu dzīvotu krātiņā, jo tu tak izaudz un ar savu dzīvi tālāk rīkojies pēc paša ieskatiem. un tomēr - lai ko nu tu tālāk darītu, galu galā, kad tavai mammai ies grūti, tu mēģināsi iet palīgā, un viņas dzimšanas dienā atnesīsi puķes un atcerēsies, ka viņu mīli.

nu lūk. un tad nu pie šāda rasklada visi tie gājieni ar pirkstiem gaisā un izsaucieniem, ka mēs - viskrutākie, man šķiet vienkārši izglītotiības un no tās izrietošās elementāras inteliģences trūkums. drusku saistīti - kad gāju taisīt portaļčikam reportāžu par leģionāru gājienu šopavasar, mani mazdrusciņ, ēē, "satrieca" laikam nebūs tas īstais vārds, bet - kaut kur dziļi ieķērās frāze, ko dažām latvju tantiņām noteica protestētāji pret gājienu - "ko jūs te lienat, ejiet savā pusē". vooot, nu, un šito frāzi es nevaru aizmirst (pat par spīti sliktajai atmiņai, ja). robežas ir novilktas, mēs - te, jūs - tur, un let's fight.

nez', nu man patiesībā šķiet, ka to Uzvaras pieminekli vajadzētu nojaukt ņefig un tā vietā uzcelt vienu riktīgu, smuku un simboliski apvienojošu pieminekli visiem 2.PK citušajiem - i no Staļina, i Hitlera, i bikiņ no Ulmaņa represijām cietušajiem. un tad nu pie tā smukā un simboliskā pieminekļa lai iet sērot un svinēt ko nu kuram vajag un ko nu kurš atrod par svarīgu. i leģionāri tur varētu kritušos biedrus pieminēt, i sarkanarmijisti - savējos; bet ne vienā, ne otrā gadījumā tā nebūtu konkrētās grupas pārstāvju cildināšana, jo tas viss notiktu zem šiltes "VISU upuru piemiņa". un tas Rīgas gals vairs nebūtu tāds sabiedrību šķeļošs un pasāpīgs simbols, kas pēc būtības priecīgi sit plaukstiņas šīs teritorijas okupācijai, bet gan kaut kas - visiem kopīgs, kas stāsta par visu kopīgajiem pārdzīvojumiem.

nē, nu, loģiski, nebūtu viegli PadSavienības karsējus uzreiz pārliecināt, ka, davai, šķūrējam nost jūsējo piemineklīti, tur būtu, pirmkārt, jāveic fundamentāls skaidrošanas darbs, un, otrkārt, jāpaiet labam laiciņam, līdz emocijas noplaktu un atkal iestiklotu Latvijas vēstniecības Krievijā logus. tomēr, manuprāt, tas būtu viens no pamatakmeņiem, lai šito ietiepīgi divkopienisko sabiedrību virzītu uz kādu nebūt dialogu un vienotām vērtībām.

nu ko, nomainīju Slavenajā portālā vārdu uz jauno, nomainīju arī biužuku un izdzēsu visas vēstules. un sajūta, to visu darot, ir ļoti laba; gan arī kaut kādā ziņā druscīt biedējoša ar savu pilnīgo brīvības un vēja-sejā fīlingu. tā droši vien ir lēkt ar gumijām no gaisa tramvaja - vēderā kaut kas pamatīgi noskudriņo, jo tu tak šīs mazās aušības dēļ liec uz spēles savu pagātni, bet kaut kas tev tomēr liek to darīt un liek ticēt, ka - vajag, un pasaule nesabruks, pagātne arī nepazudīs, bet viss, kas tev ir - ir šis brīdis, un tieši tavās mazajās rociņās ir vara nodzīvot to tā, kā vien pats atrodi par labāku.

tad, kad esi mierā pats ar sevi un arī ārējās lietās viss veicas, atkāpjas saasināta savas personas uztvere, un tiek atvērtas čakriņas spējai koncentrēties uz citiem cilvēkiem un visu apņemošam rāmam maigumam pret pasauli.

šrubījot grāmatplauktu no vecajiem Ven.biennāles materiāliem, apstājos pie viena kataloga, no kura, kā man likās, varētu izplēst kādas cmukas biudiņas dekoriem. sāku lasīt, kļuva interesanti. katalogs ir no Singapūras ekspozīcijas, kurā togad bija no Singapūras un Ven.pārvietots singapūriešu (tūrisma) simbols - Merlions. iepriekš nezināju, ka tas īstenībā ir 60. gados uzbreinstormots un 70.tajos uzbūvēts mākslīgi veidots konstrukts - puslauva, puszivs, kura lauvas daļa atgādina par teiku, ka princis, kurš atkuģojis un atklājis Singapūru, piestājot krastā, vispirms ieraudzījis lauvu, un kura zivs daļa vienkārši norāda uz ostas nozīmību Singapūras vēsturē - jo Singapūras Tūrisma veicināšanas birojs nolēmis, ka valstij pietrūkst sava simbola, kuru atpazīt, ar kuru identificēties vietējiem, un pie kura tūristiem fočēties.

lūk, un tad nu singapūriešu džekiņš ņēma un pārvietoja nabaga feiko simbolu prom no tā oriģinālās vietas Singapūrā, lai uzdotu jautājumus - kas ir simbols, kas ir tas, kas veido mūsu identitāti, cik daudz no tā ir mākslīgi konstruēts un kas paliek pēc tam, kad simbols tiek aizvests prom? ..tīri praktiskais rezultāts (ko, ja gribas, var jau uztvert arī metaforiski) bija tāds, ka tūristi un vietējie, inerces virzīti, turpināja fočēties bijušajā Merliona vietā - vienīgā atšķirība, ka bez pašas skulptūras - a pārējā panorāmiņa tur apmēram tāda pati, kā citur Singapūrā, cik es saprotu :)

un vispār, vakar, savukārt, lasīju lidostā līdzi paķērušos Evening Standard'u, un konkrētais numurs bija no dienas pirms mēs-zinām-kā kāzām, tā kā, loģiski, teju viss numurs bija veltīts pirmskāzu haipam. man, kā dūdiņai bez televīzijas, kura, tātad, visu šito histēriju bija neieinteresēti palaidusi garām, redzēt to, CIK ļoti nopietni viņi to lietu ņem, bija diezgan liels pārsteigums. nē, nu, skaicka valstij tas ir notikums, bet.. vārdsakot, visur viss kas sarakstīts, kas tik visi uz tām kāzām nebrauks, tad - par cilvēkiem, kuri jau tur nakšņo pie pils, lai varētu labi uz majestātēm pastīties, tad pa vairākām lapām - ka Keita zvērestā neminēs, ka viņa Viljamam soloties klausīt, tad - par vienas sievietes krūzīšu biznesu, kura ietvaros viņa apdrukā krūzītes ar "William <3 Kate" (jāatzīst, biudiņā bija viena krūzīte, kura nebija, ē, zemē metama - Harija Potera šriftā uzraksts "Harry's Hotter"). visbeidzot, nonācu pie viedokļu slejas, domāju, būs par kaut ko citu. tur - liels uzraksts "Kate's biggest secret has not been revealed" vai tml., nodomāju - hahā, beidzot kas interesants, vaitadnutiešām tā sieviete būs mahinācijās iesaistīta vai ar princi Hariju arī salaidusi, vai ko nu tur :) ..naay, izrādās, ka Vislielākais Noslēpums esot - kurš ir viņas kāzu kleitas dizainers. un tā noskaidrošanai vismaz trīs lielākie laikraksti esot noalgojuši privātdetektīvus, lulz. tiesa, avīzē atradās arī mazītiņš strēķītis komentāra "izbaudiet šos svētkus, jo rīt jums nāksies par tiem brangi maksāt", atsaucoties uz UK ekonomisko situāciju, un - jā, tas mani novirzīja uz domām par šo kāzu finansiālo aspektu: CIK daudz viena nācija ir gatava maksāt, un - galvenais - par ko?( šiten tālāk ir par Karalisko ģimeni kā simboliem )

vispār es domāju, ka visu to ķēžu veikalu masveida figņas (nu tur, lupatas un kurpes etc) iegūst personību tikai pēc krietnas panēsāšanas.

vēl man patīk tas, ka šeit es jūtos kā iezemiete. it kā, no vienas puses, es neesmu savējā - no kurienes esmu, ir pirmais, ko man pajautās. no otras puses, man nav tā drusku muļķīgā un apbrīnas pilnā tūristu skatiena, es zinu un saprotu, kas te ir kas, kā pieņemts reaģēt konkrētās situācijās utt.utjpr. un rīt vilcienā es nevis skatīšos pa logu, bet mierīgi atlūzīšu. galu galā, kad esi vairāk nekā gadu nodzīvojis ar kalniem visur, kur vien vērs skatienu, tie kļūst par ikdienu, nevis īpašas uzmanības vērtu objektu.

tā gan. un tā arī ir atbilde uz visiem tiem "whoaaa" un "uuuh", un "ak vai, cik lieliski būtu vietā X dzīvot". nē, tad kad tu vietā X tiešām dzīvo, nevis aizbrauc brīvdienās, tu saproti, ka pēc būtības sāls jau nav tajā. bet, jā, cilvēciskās attiecības man šeit patīk daudz labāk, un tā ir lieta, ko jūt arī ikdienā, nevis kā tie "pašsaprotamie" kalni. bet.. es negribu par to domāt. pagaidām. joprojām pieturos pie domas, ka pašam ir jāiekopj savs dārziņš, nevis uz to ātrāko jāpārmetas uz kaimiņa dārziņu, ko viņš jau iekopis.

man bieži šķiet, ka līdzīga mūzikālā gaume cilvēkus vieno (vai vismaz - uzrāda līdzīgo) vairāk nekā viss pārējais un ļauj komunicēt tādā pār-verbālā līmenī. un tad reizēm ir tā sajūta, ka, hei, es it kā varētu viņam tikai pateikt, piemēram, ka šobrīd klausos Bonu Iveru, un viņš taču - Sapratīs. nebūs nemaz jāsaka, ka es patlaban esmu ieritinājusies dīvāniņā, un man apkārt jaušas tas pārpasaulīgais, saldsērīgais maigums pret visu.

bet varbūt tas tā ir tikai manā prātā, un īstenībā pateikt, ka tu šobrīd klausies Bonu Iveru, citam tikai to arī nozīmē - ka tu klausies Bonu Iveru.

..man kaut kā krīt uz nerviem aseksuāli cilvēki. nu, es jau saprotu, ka it takes all sorts to make a world un tā tālāk, bet katram ir tiesības uz savu personīgo uz-nerviem-krītošo kategoriju. un ar tiem aseksuālajiem laikam ir tā, ka man viņos traucē tas viņu neīstums, ko viņi paši varbūt nemaz neapzinās, vai arī apjauš pavisam nedaudz un ar steigu metas nomaskēt, uzmaucot "es esmu inteliģentais intelektuālis, kurš stāv visam pāri un no augšas noskatās uz jūsu, skudriņu, pasaulīgajām interesēm un pikantajiem jokiem, kas man liekas vienas vienīgas jēlības, no kurām steigšus izolēties savā ziloņkaula tornī, lai neaptraipītu savu tīro, balto prātu" masku.

savukārt man liekas, ka tie cilvēki vienkārši ir nobijušies, apmaldījušies savās abstraktajās grāmatu shēmās un sapizģījušies domāšanā, - un man gribas viņus no sevis pēc iespējas tālāk. jā, lai neaptraipītu savu tīro, balto prātu, jā.

ATJ.: JĀ, ES ZINU, KA VĀRDS "ASEKSUĀĻI" TE NAV TERMINOLOĢISKI KOREKTI LIETOTS, OK

bļāvieniņš, apstījos Leidī Gagas jaunāko klipu - kreizī šit, bet ne tanī iepriekšējā nozīmē (teiksim, Paparazzi un Bad Romance, manuprāt, ir labi klipi), bet gan tāds pilnīgs wtf. toties, kas intērsanti, dabūju konstatēt, ka mums ar Leidī Gagu ir ļoti līdzīgas figūras (viņējo tur varēja aplūkot ļoti labi). kas mani, godīgsakot, pārsteidz, jo tak pierasts no mtv kultūras puses silikonīgākus un smilšpulksteniskākus siluetus dabūt redzēt, nu, a Leidī Gaga tak tāda nav, un tad kāpēc viņa ir slavena, haha.

..tā nu es te atlaižu galvu. interviju ar Kombuļu Inesi arī šorīt noskatījos. starp citu, laba bija. vot.