svarīgi ir nošķirt to, kas tev patīk ģenerālīgi, no tā, kas tev ir nepieciešams kādā periodā (un, attiecīgi, nepārmest sev savas vajadzības).

par piemēru, man, teiksim, tā ģenerālīgi ļoti patīk Reidiohed un milzums tās pārējās raudātāju mūzikas, taču vakar es noklausījos jauno Riannas albumu, - kā arī lielu daļu cibas ierakstu nahrenizēju nafig, bet nutastā.

un vispār, es domāju, bieži vien starp to, kas cilvēks ir, un to, ko viņš dara, ir liela atšķirība, un tad daudz nozīmīgāk ir spēt redzēt zem asfalta pludmali jeb to, kas viņš ir īstenībā - jo tam, ko viņš dara, var būt miljonzdaudz iemeslu. (jā, - līdz brīdim, kad tas, ko tu dari, tevi ir pārņēmis tik ļoti, ka zem asfalta ir un paliek tikai un vienīgi asfalts, - bet nu par to tagad ne.)

man reizēm gribas saplēst visas fotogrāfijas, atdot savas grāmatas un disku kolekciju draugiem, no drēbēm arī saglabāt tikai to, bez kā nu nekādi, un tad paskatīties, kas tad īsti paliek pāri. pagātni nest sev līdzi ir normāli, kā nekā - mēs no tās nākam, taču dažureiz man šķiet, ka es to daru pāri mēram, ka nu jau visas tās vakardienas ir mani nospiedušas pie zemes tik ļoti, ka šķiet, ka trūkst gaisa jaunai rītdienai. un patosiņš tas ir tikai daļēji - bez visiem simboliskajiem aspektiem tas, ka ir par daudz lietu, manuprāt, sāk ierobežot cilvēka spontanitāti - nu tur, aļa, ja tev plauktos jau stāv miljons neizlasītu grāmatu, tev sāk šķist kaut kā nepiemēroti ļauties impulsam un aizņemties no drauga tieši to grāmatu, kuru tev šajā brīdī sakārojies - sak', vispirms taču savējās izlasīs. tāpēc gribas pavērst savu dzīvi vairāk tādā omnia mea meacum porto virzienā, nest sev līdzi tikai to, ko var sabāzt vienā galvā un vienā koferī, bet tad, kad acis sāk skraidīt apkārt, tāā, ko mēs te varētu nest tagad uz miskastīti, pret to sāk protestēt i mans kolekcionāra, i uķi-puķi gars, un abi vienā balsī apgalvo, ka, hei, wait, kātadtā, paskat, šitās vēstules laukā mest nedrīkst, jo, nu tur, blāblāblā, un šito visu arī ne, jo - un seko iemesliņu uzskaitījums. bet ar uķi-puķi pieeju pret lietām mēs te nekādas pagātnes važiņas nenokratīsim un nespurgsim kā putniņi debesīs, tāpēc ir jāsper, tāteikt, kompromisa soļi - nu tur, piem., metīs tagad visus izstāžu un koncertu pavadmateriālus laukā, pierakstīs tikai iespaidus par tiem vienā Word dokumentā un ar visu pārējo darīs tāpat. un tā mēs te nonāksim varbūt vismaz pie tā, ka nes sev līdzi tikai to, ko var sabāzt vienā galvā un vienā koferī, UN vienā laptopā.

nez', tas tā tomēr jocīgi par tiem foto iekš CV. manējā arī pēdējā laikā tāds ir, un es par to neesmu īpaši filosofierējusi, kāpēc tāds tur būtu nepieciešams, vienkārši tas tur atrodas.

bet piepeši attapos, ka tā tas ir tikai, kopš atbraucu no Espaņjas. jo tur tā bija pluss/mīnuss norma, kuru respektēju arī es, un, ko nu tur daudz liegties, nedaudz to arī izmantoju kā savu bonusu - dienvidos, ja meklē darbu restorānā un esi meitēntiņš no Baltijas, pielikt savu smaidīgo foto ir immediate score un darbā iekšā. bet Latvijā? - droši vien, ka nē; vai, drīzāk, - restorānbiznesā jau joprojām jā, bet, ja meklē kaut ko nopietnāku, smukas biudes pielikšana drīzāk atstās sliktu iespaidu - vēl jo vairāk tad, ja pie lēmumpieņemšanas trāpās ērcīga, sevi nerealizējusi sieviete labākajos gados, kas uz visiem jaunākiem meitēntiņiem jau a priori lūkojas tā biku nenovīdīgi, - un Latvijā tā diezgan bieži trāpās. (par iemesliem tagad varbūt ne, bet nu.)

un tomēr es par to kopš atgriešanās vispār nebiju domājusi. un tikai tagad, pārlaižot acis brīvprātīgo pieteikšanās formai vienam žurnālistikas festivālam Itālijā, attapos pie punkta Please also send your photo in an attachment. Without a photo you will not be selected un nodomāju, vot, stulbie seksistu cūki, noteikti nesmukos nemaz neņem, bet kāds gan izskatam sakars ar to devumu, ko tu vari piedāvāt, ja darbs ir saistīts nevis ar cilvēkiem, bet, piemēram, pasākuma aprakstīšanu vai fočēšanu. un tad pēkšņi atjēdzos - a ko, diez, dara fotogrāfija manis pašas CV? - hm.

man nepatīk to redzēt, es cenšos pievērt acis uz to pozitīvāka skatījuma uz dzīvi vārdā un tā, bet reizēm es jūtos vienkārši pievilta, sajūtot seklumu citos, - tad, kad, pēc manām domām, tam tur nevajadzētu būt. piemēram, kāda paziņa ar glamūrīgu ārēju spožumu - un es te nerunāju par spožumu tādās Kosmopolitēna kategorijās, bet gan par gluži vienkāršu foršumu, komunikabilitāti, šarmu un spēju visas lietas nokārtot radoši un ar stilu - nez', ir lietas, ko man gribētos no viņas pārņemt un iemācīties. bet tad reizēm ir tā, ka mēs runājam par kaut kādām dziļākām lietām nekā smalltalks, un tad es vienkārši jūtos atsēdināta, kad cilvēks, kuru esmu uzskatījusi par ļoti foršu un paraugu sev dažās lietās, izrādās, ir spējīgs to foršumu saglabāt tikai tādā plakātiski plakanā līmenī, - un patiesībā par to plakātisko spožumu viņam vairāk arī nekā nav. viss. cauri. nav.

un to es nespēju pieņemt, es tam vienkārši nespēju noticēt, kā tā var būt. papurinu galvu - nu nē, tā taču nevar būt! viņa taču visiem šķiet tik jauka, forša, šarmanta un inteliģenta! un tad man sametas bikucīt bēdīgi - nu, apmēram tā, it kā tu pa gabalu pļavā būtu redzējis smukas, apgarotas puķītes saules staros laistāmies, sajūsmināts iemeties tai pļavā papriecāties, a tur tikai spīdīgi konfekšu papīrīši un kakas. vot.

o, kāda jauka lapiņa par latv.mākslas vēsturi mums te uzgājās: http://www.makslasvesture.lv/index.php/Saturs

trūkst (vēl?) diezgan daudz sadaļu, taču kopumā ērti un pārskatāmi. tas ir tas, par ko es vienmēr savā nodabā nodomāju, ka to vajag un ka tā pietrūkst, un ka pie tā kkad vajadzētu pieķerties - normāli sasistematizēta info par konkrētu tēmu, bez kaut kādiem jebatorijiem, pardon, pa miljons sadrumstalotām lapām, lasot kopā info driskas uz paša atbildību. es te ne tikai par konkrēto mākslas vēstures lapu, bet vispār. nu, piemēram, latviešu valodas gramatika - kad skola jau labu strēķīti aiz muguras, tad, ja vien darbs nav ikdienā ar tekstiem, gramatika tādiem maziem, nemanāmiem solīšiem palēnām aiztipina uz tiem tālākajiem atmiņas apcirknīšiem un prasās pēc atkārtošanas. vajadzētu tā, lai tu, neatejot no kases jeb, šinī gadījumā, interneta, varētu pa taisno čiki-briki, gūglē iekšā, un tevi tur jau priekšā gaida un priecīgi sveicina normāla, viegli pārskatāma un cilvēcīgā valodā uzrakstīta gramatikas lapa, kas ir saprotama arī tad, ja tu esi nevis filologs, bet gan vienkārša pārdevēja Rimītī un vēlies pārliecināties, piem., kā tad tur īsti ir jāsaka - "jāparaksta čekiņu" vai "jāparaksta čekiņš". un tas ir tikai valsts pašas interesēs - nesaglabāt izglītotībai un informētībai kaut kādu elites oreolu. tāpat kā Mākslas muzejam vajadzētu nojaukt tās augstās, nepieejamības sajūtu raisošās trepes. vot.

vot, nezinu. nu, ir kaut kādas attieksmes lietas, kas uzsit asinis - kā šis. kad situācija, kad 10 džeki tusiņā izvaro divas meitenes pirmām kārtām raisa posta autorē "sašutumu" par to, ko gan, redz', esot domājusi tā izvarotā meitene, kura izrādījās nepilngadīga. ka ne jau viņa gājusi interjeru skatīties, bet gan uz tusiņu - tātad, tipa, loģiski, ka 10 džeki izvaro, ko gan citu varētu gaidīt.

saprotams, ka, iespējams, autore vēl nav īpaši nobriedusi un vēlas nedaudz pazīmēties ar savu netradicionālo, oriģinālo skatījumu uz lietām, - nu, un Dievs ar viņu. tas, kas uztrauc, ir - ka nav nekādas pretreakcijas; vienīgā reakcija uz šādu viedokli ir tāda čomiska pasmiešanās. un tas jau man rādās simptomātiski. "Dienā", kad bija rakstu sērija par izvarošanām, arī komentāros ļaudis mētāja viedoklīšus a la nu ja, tās sievietes, kuras izvaro, tās jau maukas, kas pašas uzprasās, pareiz' pareiz', tā viņām vajag. ok, es saprotu, ka komentārus internetā parasti raksta ne nu tas inteliģences zieds. bet cibā?...

nu lūk, ja pasaka A, tad esot jāsaka B, vai ne. un tad tas B būtu tāds, ka tā jau man cibā patīk un šķiet, ka te visādi sakarīgi cilvēki nolasījušies. taču ir kaut kādi momenti, kad ir skaidrs, ka.. nu, ka vienīgais, kas šeit tiek novērtēts, ir atraktīva pigoru mētāšana, savukārt tad, kad ir runa par kādu nopietnāku tēmu, tad notiek tāda, hmm, novēršanās, centieni izvairīties runāt pa īstam, par svarīgo. kaut vai tad, kad kāda no cibiņām joku dzīšanai pa starpu uzrakstīja aizkustinošu postu par personīgo abortu, - kas notika? lielākā daļa komentatoru brigādes nevis papliķēja pa plecu, bet turpināja dzīt jokus, vēl kaut ko pārmest, u.tml. un tad man paliek bēdīgi, sauksim to tā, un liekas, ka kam gan man šeit vajadzēja iesaistīties.

nu labi, konutur daudz. man vienkārši reizēm sāp sirds par visādām lietām, un visvairāk - nevis par to, ka kāds mudaks kaut ko ļaunu ir izdarījis, bet par to, ka kādi, ko es uzskatu par sakarīgiem cilvēkiem, to redz kā kaut ko pilnīgi normālu. tas attiecas gan uz politiku, gan šinīs te attieksmēs pret visādām ikdienišķām lietām - kā nodokļu nemaksāšana, minētās izvarošanas, u.tml. un tad šķiet, ka, nu ja, teju visiem mums patīk Rietumeiropa un aplikt pašu zemi, kur it kā kaut kādi jefiņi nemākot visu izdarīt, lai valstī forši dzīvot, bet, hei, izrādās, ka tie jefiņi esam mēs paši - ar savām ikdienas attieksmēm.

p.s. un tas, ko es domāju par šo attieksmi pret izvarošanām, ir labi noformulēts te: http://diena.lv/lat/politics/viedokli/psihologu-atklata-vestule-par-rakstu-maniaks-izvarotajus-provoce-sieviesu-izlaidiba

..bāc, nu, kā man gribētos draudziņu-geju, to nemaz nevar izstāstīt!!

( enter the ninja )

mana domāšanas veida īpatnība ir tiekšanās dziļumā, ne plašumā, kam ir negatīvas sekas - mazs vārdu krājums.

izsakoties dzīvajā, to diezgan veiksmīgi var kompensēt ar ekspresīviem žestiem un skaņām (maniem ārzemjdraudziņiem jau bija tam iegājies apzīmējums "latvian special effects"), - un man nudien šķiet, ka reizēm izteiksmīga skaņa un žests īstajā vietā var domu ar visām tās intonatīvajām nokrāsām nodot daudz precīzāk par desmitiem vārdu. taču rakstot šo robu izpausmju spektrā nomaskēt nekādi neizdodas, žestikulē rakstīdams cik gribi. ir aizdomas, ka internets tam nenāk par labu un man vajadzētu vairāk lasīt; šodien jau kārīgi vairākkārt apgrozīju rokās Bārta "Mitoloģijas", taču - atstājies, naudas izdošanas dēmon, vispirms jāizlasa tās 200+ (jā, 200+) jaunās, svaigās un neizlasītās grāmatas, kas grāmatplauktā jau kurn kuro gadu un, laiku kavējot, savā nodabā apput.

interesanti, ka lasot šo trūkumu es gan neizjūtu. tad katrs vārds ar tā nozīmi saslēdzās gluži neviļus, un es domāju, ka tās ir atbalsis no tā laika, kad es kā bērns lasīju ļoti daudz. iespējams, tā jūtas cilvēki, kas dzimuši trimdā un uzauguši, ar vecākiem vai vecvecākiem runājot viņu izcelsmes zemes valodā, un ar gadiem, šīs valodas telpā vairs neuzturoties, joprojām atpazīst vārdus, taču ir zaudējuši spēju tajā izteikties. tieši tā es patlaban jūtos valodā - tā nespēj sekot manai domai.

( drusku prozaiska listīte ar ikdienas dzīves aspektiņiem why Latvia is cool )