ar mani viss notiek lēnām. lēnām beidzas vasara, un lēnām pienāk pavasaris.

patiesībā man vēl tagad vasara līdz galam nav beigusies - jā, ir drusku mainījusies plejliste uz melanholiskāku (kaut gan arī tas ar Hope Sandoval bija kārtīga pāršaušana pār strīpu - way too early), es vairs neesmu smuka un brūniņa, vairs nevar nēsāt mikrošortus un, par lielu nožēlu, - arī zvēru rakstu tupelītes; taču pa lielam - nē, nē, sajūtu līmenī vasaras beigas vēl ir procesā. šodien bija pirmais sniegs arī manā galā, taču tas neliedz no rīta pīpēt pa logu vienā halātiņā kā vecajos labajos vasarslaikos; un arī ledusskapī stāvošās poļu draudziņu atvestās šokolādes končiņas apēdu tikai pavisam nesen. a kāpēc tās stāvēja ledusskapī? - tāpēc, ka tad, kad viņi tās atveda, bija +30C. kaut kas manī vēl pretojas uzvilkt cimdus un meklēt pa veikaliem biezās zeķbikses, liekas, ka tas, kas ir tagad, ir tā pati vasara, tas nekas, ka ar zemāku temperatūru un lietu. un es nesaslimstu.

un pavasaros tas pats. tad, savukārt, man labu laiku vēl nešķiet, ka būtu piemēroti izkūņoties no tuntulīšmēteļiem un zābakus nolikt kastē uz vasaras guļu; nē, tas viss šķiet par ātru un samākslotu un nenāk no iekšām - kā buča pirmajā randiņā ar cilvēku, kas tev ir būtībā svešs.

sauksim to par gadalaiku interiorizēšanu.

iekšpagalmiņi ir pilsētu vertikāles. i fiziski, i metaforiski.

es nesaprotu, mēs kaut kā, ēēē, domājoši un atbildīgi pēkšņi masveidā esam palikuši, koa? :)

vispirms jau vēlēšanu rezultāti. neskatoties uz to, cik nafdiņas izgrūda plašā un nafdīgā PLL gvarde - i pēdas jaucošajā nosaukummaiņā, i pseidodiskusiju radījumos, i uzņēmēju iesaistīšanā, i štellītēs par un ap Dinamo - kas ir lieta, uz ko tauta pavelkas taču -, i slēptajās reklāmās, etc, - tikai astoņas vietiņas Saeimā, very nice.

un ko var lasīt tagad - ka TeijāterObservatorija atcēlusi visas oktobra izrādes, it kā tāpēc, ka "mainot biļetes izplatošo firmu" (iepriekš biļetes uz izrādēm varēja nopirkt Biļ.Paradīzē, tagad mainot uz Biļ.Servisu, jo tas ir turpat Kongresnamā un tā būšot ērtāk nopirkt), abet pāreju var izdarīt nedēļas laikā, un patiesais iemesls esot apmeklējums, piem., 22.septembrī esot nopirkta tikai viena biļete. viena! :)) very, very nice.

man tiešām sāk šķist, ka šai sabiedrībai ir perspektīva, lai kā arī reizēm ikdiena mēģina pārliecināt par pretējo. Lāčplēsis paceļ galvu, hihi!

nesen, kad ciemos uz nakšņošanu bija atbraucis māsītis, uzliku viņai noskatīties "Eternal Sunshine of the Spotless Mind", lai arī kaut ko labu mans mīļais mazais cilvēks paskatās, ne tikai iet ar klasesbiedriem uz blokbāsteriem Zē-dienās.

nu, un skatāmies, skatāmies, bet man bekgraundā visulaik tāds kā nemiers - jo filma jau joprojām laba, protams, taču vairs nav Tas, kā es to atceros - kā Ļoti labu, to fall for, un kuru neskatīties pārāk bieži, lai nenovalkājas. vairs tikai viens citātiņš palicis, kurš izsauc to vētraino JĀĀĀ, ZEM ŠĪ ES VARU PARAKSTĪTIES sajūtu (Klementīnes Too many guys think I'm a concept, or I complete them, or I'm gonna make them alive. But I'm just a fucked-up girl who's lookin' for my own peace of mind; don't assign me yours). bet citādi - jā, laba filma, kurš gan par to strīdētos, - bet tikai.

un man ļoti nepatīk, ka tā notiek. tad pārņem sajūta, ka tu vairs ne par ko nevari būt drošs. kad jautā pēc mīļākajām grupām, filmām un grāmatām, drošāk ir iezīmēt kādus aptuvenus virzienus, ne vairs konkrētus nosaukumus; kā gan lai ar pārliecību atbild ko konkrētu, ja tu nevari zināt, vai ar pirms diviem gadiem lasīto grāmatu tev joprojām ir tas spešel konekšens? tev būtu nemitīgi tā grāmata jālasa katru dienu, lai pavisam droši zinātu, ka joprojām "ir". man laikam ļoti grūti ir pieņemt pasaules (vai, pareizāk sakot, sevis un pasaules attiecību) nepastāvīgumu.

labi, laikam jābeidz žēloties par lietu kārtību, jābrauc uz Dominu jaunas bikses meklēt *nodrebinās*. vot, a tas man arī nepatīk. pa manam, būtu tā - tu atrodi savas mīļākās drēbes, un tad viss tā arī paliek, tu varētu iet tālāk "vertikāli" - apgreidot savu īpašo fešen stilu, apgādāties ar aksesuāriņiem, un tamlīdzīgi, taču tālāk iet "horizontāli" (t.i., periodiski šķirties no iemīļotajām džinsenēm) nevajadzētu - tas taču ir lieki, vai ne, tu esi atradis to savu pamatiņu, nu tad nafig tev viņu mainīt. :) nu, bet nē, matērija noraidoši purina galvu, un es nesaprotu, kas tām visām biksēm ira, ka pa vidu jāplīst pušu, es taču ar špagatiskajiem trikiem īpaši neaizraujos, un tad, kad aizraujos, to nedaru biksēs (oi, sanāca tā winkwink divdomīgi, bet bija gribēts teikt, ka es to daru uz dejugrīdas legingos un svārkos, bet, tā kā man te tagad ienākusi prātā jauna tehniciņa, kā atvērt savas senzudušās rakstīšanas čakriņas, - rakstīt plūsmveidā un laukā neko nedzēst -, tad es tagad rakstu plūsmveidā un laukā neko nedzēšu.) viss.

ar "Die Antwoord", manuprāt, ir tāpat kā ar Leidī Gaga - skatīties viņu videoklipus ir interesanti, jo tajos kopā ar mūziku viņi piedāvā arī perfekti nostrādātu sava veida paralēlas realitātes ilūziju. a klausīties to mūziku bez bildes - nu, nepavelk, nepavelk, slikti būvēta mūzika, kas turklāt nepiedāvā nekā jauna. tie pāris hiti, kas tiek drillēti visās malās - pat ar to visu, ka es praktiski neklausos radio -, tie vēl kaut cik, bet, klausoties albumus, vairāk par pāris dziesmām ir grūti izturēt.

ko lai saka. maniakāli izrakāju visus internetus, Karlas Morisones "Mientras tú dormías" albumiņu meklējoti, atrast tā arī neizdevās, un esmu vīlusies savās visu vēl neizdoto dziesmu atrašanas spējās. bet ko es tagad, pēc izvazāšanās pa miljons meksikāņu indīmjūzika portāliem, atcerējos - oi, ar pašiem savas valodas pareizrakstību viņiem ir ĻOTI, ĻOTI slikti. un nevis tādā "stilīgā" un apzinātā garā (kā, nu tur, "apskatīties" rakstīt kā "apstīties", vai, kā te, cibā - "bet, ē", kā "betē"), bet gan vienkārši graujošu izglītotības sistēmas fiasko demonstrējošā veidā.

patiesībā visus savus romantizētos priekšstatus par "krāšņo, krāsaino Meksiku" nācās nolikt malā jau, saskaroties ar daudzskaitlīgiem šīs valsts pārstāvjiem savā erasmusa laikā un arī vēlāk Spānijā. "krāšņa" tā arī ir - ja ar to saprot histērisku un seklu, uz demonstrēšanu vērstu mentalitāti, kurā "emociju jušana" saistās ar eksaltētu to paušanu, kas liek domāt, ka patiesībā pie mums demonstrētā meksikāņu seriālu realitāte nemaz nav tik tālu no patiesās.

and, oh, how our glory may fade?
well, at least we've learned some tricks of the trade.

..bet vispār jau ir neiespējami izstāstīt, ko tev kāda dziesma nozīmē. ja tu esi ļoti talantīgs, tad tu vari mēģināt un tam vismaz pietuvoties, bet līdz galam - tik un tā nē. tas ir kaut kāds cits līmenis. jo uz dziesmu jau tu projicē pats savas emocijas, un iemesls, kādēļ tu to dari, ir tieši tas, ka plika verbalizēšana Nav Tas.

BĻAĢ, es atvainojos. stulbais feisītis, nevajag tur vispār iet, tikai gauži man dara! piem., ieeju, a tur izlec viena mana barselončomiņa statusapdeits (ai, vispār kur ir mūsu valodnieki, atkal guļ, kāpēc neiztulko "status update", būs atkal kā ar "eirām", kas taču nebija slikta ideja, tikai diemžēl 10 gadus par vēlu), nu, un tas statusapdeits tāds, ka kurš piesakās iet uz "LCD Soundsystem" konci Razzmatazzā 6. novembrī. es tāda - whaaaat. paskatos vēl komentārus. a kas komentāros - kaut kāda dūdiņa vēsi komentē, ka nu, nez', 7. novembrī (SVĒTDIENĀ!) tak "Crystal Castles". es: ...

un nav jau tā, ka tās man mīļākās grupas, bet tomēr, ja spēlētu piemājas klubčikā, tak noteikti aizietu. pie mums te vispār kāds normāls koncerts ir kā zilonim dzimumakts, mana tēva kunga vārdiem izsakoties - reti, grūti un SMAGI, lol, un ar tam neadekvātu iespringšanu. ai, es nezinu, man ir ļoti skumīgi :(

lūk - desmit trendiņi, according to Ņujorkas modes nedēļa, kā visas (daudzas) staigāšot nākampavasar.

nez', nez', mani jau no šī visa iepriecina tikai garo svārku atgriešanās. šito es piefiksēju/atcerējos jau šovasar, kad Romā, lai kautkādīgi palīdzētu palīgākliedzošajai applaucētajai kājai izvairīties no tiešajiem saules stariem, pirmajā veikalā tika nopirkts skaists, plats bruncītis teju līdz zemei. šajā jostusvārku laikmetā - not that i'm its eagerest follower, un tomēr - bija kaut kā neviļus aizmirsies, kā tas ir - uzvilkt Garus Svārkus. un ļoti forši tas ir. Gari Svārki ir Sieviete ar Noslēpumu. vot. :)

nu viss! sākās ar to, ka man likās, ka reizēm rakstos vajag nedaudz papokemonizēties, ja gribi, lai nomācošais publikas vairākums vispār uztvertu tavu mesidžu (mēs visi zinām to tur likumiņu, ka vispirms tu tiec saredzēts, tad - dzirdēts un tikai tad - SAdzirdēts, un tieši tāpēc formai ir jāatstāj "pieejamības" iespaids. tas pats attiecas arī uz rakstiem). bet nu srsly. tanī brīdī, kad es pēkšņi redzu, ka citi sāk pokemonizēties manis dēļ, - nu, tur, tipa, lai neliktos "garlaicīgi" vai "pārāk nopietni", ņemot vērā to iespaidu, kas viņiem, acīmredzot, par mani kā adresātu ir radies - oīīīī, tanī mirklī, manuprāt, kaut kas ir nogājis greizi. jo sanāk, ka es kaut kā vienmēr tiecos uztvert sociumu kā kaut kādu masu, kurai man formas ziņā ir jāpielāgojas (saturiņu gan paturot pēc saviem ieskatiem), lai vispār tiktu saprasta, nevis uztveru sevi kā arī to pašu vien masu veidojošu elementu. vai arī, dicho en otra forma, es cenšos runāt ar katru viņa valodiņā, ka tikai mesidžs nonāktu veiksmīgi otrā galā, bet negaidu, lai kāds pielāgotos man, jo visiem būtu jābūt skaidrs, ka es taču visu sapratīšu tāpat, va' ne, hahā. nu, a tagad es tieku konfrontēta ar faktu, ka komunikācija un rakstu vides veidošana tomēr ir divvirzienu process! NĒĒĒ! sanāk, ka es ne tikai iejūtīgi cenšos būt saprotama pokemoniskai sabiedrībai, bet - tādu to arī veidoju! bet to jau man nemaz negribas! NĒĒĒ-2!!

tāpēc no šodienas - cauri ar šitiemtevisiem pokemonizgājieniem. mēģinās iet back to the basics - tīra, skaidra valoda, kas pati ar saviem līdzekļiem - dažādu nokrāsu vārdiem - signalizē par rakstītāja attieksmi un emocijām, - nevis kompensē šīs prasmes trūkumu ar koliņiem, iekaviņām, un tamlīdzīgi. hāā, redzēs, cik ilgi tā sanāks noturēties. :)