pff. no rīta ņirdzu, klausīdamās, kā Artūrs Mednis radio 101 stāsta par tvitera listēm; nu tur, esot visādas programmas, kuras pašas tev sataisa tās listes, tur, a la "cilvēki, kam es nesekoju, bet ko esmu retvītojis", "cilvēki, kam es sekoju un kas ir mani retvītojuši", "cilvēki, kuri man neseko, un kam es nesekoju, bet mēs tipa esam reiz čurājuši krustiņā", etc, etc. nu, un aiziet tur jau pa tādām šaibām, ka džeks pilnā nopietnībā piezīmē, ka tur tanīs listēs tikai līdz piecsimt cilvēkiem varot pievienot katrā, šņukšņuk. tanī brīdī man jau vairs nelikās smieklīgi (vai tas maniakālais cilvēks vispār SAPROT, KA PAŠAM VIEN TĀS MILJONS LISTES BŪS KATRU DIENU JĀLASA, KO?! VAI VIŅŠ IR PAZĪSTAMS AR SAMĒRĪBAS KONCEPTU? VAI VIŅŠ IR PAZĪSTAMS AR DZĪĪĪVES KONCEPTU?) un aizgāju izslēgt to blarkšķi. pēc kādām stundām ieeju tviterī, skatos, kāds mani jaunā listē pievienojis. pareizi, tas ir Artūrs Mednis, un listes nosaukums ir "@arturs/par-ko-citi-runa-nesekoju", un paskaidrojumā: "A self-updating list of people who talk with the people I talk to, from Riga."
...
( rekur vēl dažas listes; es domāju, viņš ir jucis, ievērojiet sekojamo skaitus! )

the funny thing about dzīvošana pašā Rīgas centrā is, ka tā konceptuāli liek izzust tai nemaz ne tik trauslajai robežai starp to izskatu, kurā tu, cilvēks, aizslāj tepat uz bodi 10min attālumā, un to izskatu, kurā tu 'brauc uz Pilsētu'. man, kā meitentiņam originally no Zoļika, tā šķiet diezgan fundamentāla atšķirība. jo mums tur, Zoļikā, vienmēr bija tā, ka priekš kam gan pucēties, ja tu noej tikai līdz Neldiņai, Abavai, tirgum vai ciemos pie skolas pacaniem (patiesībā pat labāk bija īpaši nepucēties, jo tā varēja tikai piesaistīt lieku skūtgalvju uzmanību, kā arī, iedams gar kādu daudzstāveni - kas tur ir neizbēgami - nekad nevarēji būt drošs, ka pēkšņi uz tava sapucētā autfita neuzpikēs maisiņš ar ūdeni vai olas, vai tomāti, - nu jā, tā mums tāda populāra izklaide bija, pate arī vienulaik nesmādēju, koturliegtiesnavvērc). savukārt braukšana uz Rīgu - tā bija tāda pavisam cita kategorija, tāda kā drusku teātriešana bezmazvai, tā bija cita, sveša pasaule, kur tev vajadzēja uzkrutot, lai saderētu kopā ar citiem tādiem pašiem uzkrutotājiem. jo Rīgā staigāt mājas biksēs nozīmēja pavisam kaut ko citu, kā Zoļikā staigāt mājas biksēs.

nu lūk, un kad nu tu pēc visu formative gadu pavadīšanas Zoļikā esi ļoti, ļoti pieradis, ka vismaz pusstundas rādiusā ap savu māju tu vari klimst trennuškās un apspļaudīt visu ar saulespuķu sēkliņām (metafora), tad piepeši tas pusstundas rādiuss ir pārvietojies uz viscentriskāko centru šinī valstī. nu diskomfortabli, nu. :) jo tu jau inerciski turpini iet uz tuvējo bodi tanīs pašās mājas drēbēs, bet tagad pusceļā, kad esi noslājis garām miljonz dūdaliņām, kas nokārušās ar zolotobriljantiem, jo, redz, viņas tagad ir atbraukušas uz Centru, tad - nu jā, tad piepeši tu izskaties pēc bezbēdīga un tomēr - klamzīga skatuves strādnieka, kas nevietā nolaidies uz skatuves - pa vidu starp aktrisēm krinolīnos un aktieriem parūkās.

jo vairāk notiek eksterjerā, jo mazāk notiek interjerā.

bet varbūt interjerā a priori nemaz nav paredzēts tik daudz notikt, un tas viss vien tādi blakusproduktiņi grīstē sagāj'šai sistēmai, e.

es vispār nesaprotu, kas tiem ĪeMDēBistiem galvās darās, ja filmas tago pēc pazīmēm 'Bare Chested Male'. kas tālāk - tags 'nedaudz atkailināta seja' vai 'cilvēks pastaigājas, tāpēc viņam nedaudz nokustas gurni'?

nē, bet sliktākais, ka visādi slašeru filmiņi, kuros tiešām ir šis tas nestabilākam vai nenobriedušam prātam neveselīgs, jau nemaz tik nadzīgi netiek satagoti. nolādētā puritāņu sabiedrība, šķaidīt zarniņas pa ekrānu var, cik uziet, tas jau tā normāli, bet kā kaut kas saistīts ar vieglītiņu dabisku seksualitāti, visi tik uzvilkušies, tik uzvilkušies.

mani poļukiņi šorīt aizbrauca, palicis ir vairs tikai franču brālītis, kas patlaban dzīvojamajā istabā ik pa laikam nogrozās un pakrāc; un viņa klātbūtne mani kaut kādā veidā nomierina.

tiešām laikam vajag kaķīti. :)

kopš iepazinos ar tiem baskiem, ik pa laikam ar vieglu nožēlu atceros, ka tad, kad bija iespēja, neaizņēmos izlasīt no sava amerikāņu čoma grāmatas par basku valodas pamatiem un izcelšanos. tagad palūru jaunās basku draudzenītes feisbukā, a tur viss tik baskiski, tik baskiski. pilnīgi cita pasaule.

bet nu tā jau ir, ka cilvēki jau mēdz romantiski mistificēt to, ko nesaprot. šitā es vairījos par Tarkovski lasīt, lai neatņemtu maģiju. preperēšana diemžēl demistificē ļoti, un negribas jau dzīvot pasaulē bez netveramā, vane. nu, tā ka - varbūt tomēr ļoti labi, ka tās basku grāmatas toreiz nesavācu :)

ko es vēl šovakar varu pateikt par mūziku: Grizzly Bear-os man patīk viņu plašums un episkums, savukārt Beach Hous-ā - viņu rezignētā melanholija. un dziesmā 'Slow Life' satiekas viņi abi un viņu kvalitātes. patīk. :)

jā, un šodien es nopirku sarkanas augstpapēdenes (kas gan varbūt neatbilst tai bildei, ko cilvēks pirmo iedomājas, izdzirdot vārdu salikumu 'sarkanas augstpapēdenes', bet tās tomēr ir sarkanas augstpapēdenes, ja), kā arī matu fasons pēc pašdarbības ar šķērītēm ir nejauši no sešdesmitajiem nobīdījies uz divdesmitajiem - nu tur, Luīze Bruksa, un tamlīdzīgi. bet neko, viss smuki un kā vajag.

un nobriestu beidzot pieķerties savam vidējā termiņa projektam - noskatīties šo 1000 pasaulē atzītāko kinofilmu saraksta versiju, - visu un HRONOLOĢISKĀ SECĪBĀ. un šoreiz ar viedokļa pierakstīšanu, citādi tos haotiski noskatītos apmēram 20 procentus no saraksta Lētas ūdeņi jau pamatīgi apskalojuši, un tās filmas atkal kā neskatītas. tiešām, ar šādu atmiņu pasaule katru dienu ir kā jauna; cerams, ka tas nav kāds Alcheimers vai kas tāds. pierakstīt, pierakstīt, pierakstīt. bet pirksti jau netiek domai līdzi; un lēnām šis uzbrūkošais blankpeidžs nāk tuvāk un tuvāk, un sajūta, ka vienā brīdī var pārņemt visu. un tas šausmina. jā.

nepatīk, kad labas grupas 'attīstās', maina savu kursu un saraksta sev netipiskus albumus. ne jau tādā ziņā, ka tām uz to nebūtu tiesību, nē. vienkārši tas sarežģī komunikāciju - es, piem., gribētu teikt, kā iepriekš, ka 'man ļoti patīk, kā grupa Arcade Fire savās dziesmās diezgan konsekventi ievēro principu, ka dziesma sākas un beidzas kā divas strukturāli dažādas kompozīcijas, vienlaikus tomēr organiski saplūstot', taču tagad man tam visam vēl jāpiebilst, ka, hei, 'protams, es šeit runāju par pirmajiem diviem albumiem, par trešo ne'. nu sarežģīti, nu! :) tad jau bieži labāk neko nepateikt vispār; bet tas nozīmē - ko, - to, ka izpaliek daudz interesantu sarunu.

ai, un vispār es šīs un pagājušās nakts atkratīšanos no ballīšielūgumiem un mājas tīrīšanu tā vietā redzu teju kā varoņdarbu. šitā, lūk.

šodien atkal domāju, ka esmu nevis degradējusies, bet gan 'paplašinājusi savas uztveres, domāšanas un pieļaujamības robežas'. :) parocīgāk.