jā, un šodien es nopirku sarkanas augstpapēdenes (kas gan varbūt neatbilst tai bildei, ko cilvēks pirmo iedomājas, izdzirdot vārdu salikumu 'sarkanas augstpapēdenes', bet tās tomēr ir sarkanas augstpapēdenes, ja), kā arī matu fasons pēc pašdarbības ar šķērītēm ir nejauši no sešdesmitajiem nobīdījies uz divdesmitajiem - nu tur, Luīze Bruksa, un tamlīdzīgi. bet neko, viss smuki un kā vajag.

un nobriestu beidzot pieķerties savam vidējā termiņa projektam - noskatīties šo 1000 pasaulē atzītāko kinofilmu saraksta versiju, - visu un HRONOLOĢISKĀ SECĪBĀ. un šoreiz ar viedokļa pierakstīšanu, citādi tos haotiski noskatītos apmēram 20 procentus no saraksta Lētas ūdeņi jau pamatīgi apskalojuši, un tās filmas atkal kā neskatītas. tiešām, ar šādu atmiņu pasaule katru dienu ir kā jauna; cerams, ka tas nav kāds Alcheimers vai kas tāds. pierakstīt, pierakstīt, pierakstīt. bet pirksti jau netiek domai līdzi; un lēnām šis uzbrūkošais blankpeidžs nāk tuvāk un tuvāk, un sajūta, ka vienā brīdī var pārņemt visu. un tas šausmina. jā.