Par dzirdēšanu un lasīšanu - neklausies un nelasi tukšas runas.

Par audzināšanu - laikam esi dzirdējusi, ar ko bruģēts ceļš uz elli.

lielākoties jau tie kas par ņuņņām izauguši ir mammu audzināti.

Etoloģijā ir tāds termins "mērkaķa mīlestība". Ieviesies pēc atgadījuma Hanoveres(?) zoodārzā, kur šimpanzu māte atteicās no sava jaundzimušā un nepievērsa tam ne mazāko uzmanību. Parasti šādos gadījumos rūpes uzņemas personāls, taču šajā gadījumā par mazo šefību uzņēmās kāda jauna šimpanzene, kurai pašai bērnu vēl nebija. Nu trakoti mazo loloja un mīlēja, ņēmās dienu un nakti, visu laiku mīlot pieda sev klāt, līdz vienu dienu pārlieku lielas mīlas uzplūdā nosmacēja.

Tā nu termins ieviesās, lai apzīmētu gadījumus, kad tā mīla nodara vairāk ļauna, nekā laba, jo šādu gadījumu ir makten daudz cilvēku sabiedrībā. It sevišķi gadījumos, kad padara bērnu bez iniciatīvas, kurš vēl 40 gados tiecas pēc saviem vecākiem, viņu uzmanības, ieinteresētības, draudzības, attiecīgi dzīvodams uz viņu rēķina, jo pats nespēj/negrib uzņemties atbildību par savu dzīvi, deleģējot to tiem, kas viņu mīl. Protams, ka tas ir normāli, kā viss dabā, taču dažiem šķiet, ka 40gadīgs liekēdis neatbilst tradicionālajai sociālajai lomai. Un ar tām lomām ir tā, ka tās sēž diezgan dziļi iekšā, un no tām netikt vaļā tikai ar paziņojumu, ka arī ņuņņas ir labi cilvēki un pelnījuši aprūpi (tb neviens jau neliedz rūpēt, bet sociālajā hierarhijā šādi indivīdi nebūs uz augsta plauktiņa, ja vien nesaņems mantojumā pārdesmit miljonus).

(Reply to this) (Thread)

bet mans jautājums ir, vai tie, kuri reāli ir vecāki un reāli ikdienā sastopas ar to pieredzi, kas ir "būt par vecāku" (kas nav tikai mīlēt un lolot, atļaujiet bilst), kā viņi var pēc tam runāt kaut kādās tādās klišejās?

jautājuma otra puse, ja pieņemam, ka davaj nedomāsim ar galvu par to, kas redzams tepat visur apkārt, un turpināsim apmainīties ar nekur nevedošiem stereotipiem, ir: kā tad būtu jāaudzina bērns? Kādā tieši veidā izvoļķi nogriezt mīlestību, kurā brīdī u.tml.? Tu - tiešām personisks jautājums tev - tā varētu brīdī, kad meita pastiepjas, lai tu paņemtu viņu opā, to nedarīt; prātā turot, ka tu to dari, lai viņa neizaugtu par kaut kādu vīriešu naudasmaku slaucēju, tīru grīdu fašisti?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nuss, man nav ne jausmas, kā jāaudzina bērnus. Bet novērtēt, vai izaugušais atbilst tam priekšstatam (stareotipam), kādam jābūt, kā jāuzvedas - ir ņuņņa, vai nav, - varu. Un tīri subjektīva statistika liecina, ka ņuņņas pamatā ir tie, kas ar tēvu kopā nav bunkuru būvējuši un nav mellu muti žogu gruntējuši bērnībā, kaut sirds ilgojas ar puikām braukt peldēties. Protams, ka tas ir subjektīvi, bet jebkuršs priekšstats un spriedums ir subjektīvs. Taču, ja vairums šo priekšstatu pamatlīnijās sakrīt, tad to dēvē par sabiedrības viedokli par cilvēku, kas lielā mērā nosaka viņa vietu un lomu šajā sabiedrībā.

Par subjektīvo... skaidrs, ka ņemu opā un pičpaunā, ļauju viņai darīt aš dajebko (jo vīrieši nekā nejēdz no meitu audzināšanas, viņi tās lutina - ļoti ērta pozīcija). Taču, ja viņa nosvilinās kaimiņu šķūnīti vai ko citu pa riktīgo negantu izdarīs, dabūs ar siksnu pa dupšeli (kaut pēc tam vecais aiz stūra apraudāsies pats par savu rīcību), jo ir lietas, ko drīkst, un ir, ko nedrīkst. Kad pieaugs, pati lems. Bet kāda izaugs un vai es rīkojos pareizi, man nav ne jausmas. :( Un nav arī iebildumu, ja būs banku aplaupītāja vai miljonāru slaucēja - galvenais, ka pati laimīga un par veco neaizmirst, naudu skaitot. :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nupat pīpojot izdomāju, ka ar audzināšanu tam visam maz sakara, tb cilvēki, kā vienmēr, mēģina atrast "kas vainīgs", pie tam vienkāršāko atbildi. Gana bieži redzam, ka pie identiskas audzināšanas ļaudis mēdz izaugt absolūti dažādi. Protams, vide, kurā bērns aug, noteikumi, kas valda gimenes pieaugušo starpā dod viņam pamatmodeli (nezinu, kā ir meitenēm, taču puikas gana bieži izvēlas kādu no radu vīrišķiem par paraugu, kurš šiem šķiet tāds kā etalons, ko zināmā mērā cenšas kopēt - ja nav ko kopēt, tad paraugu jāatrod vai nu ārpus ģimenes, vai jāmēģina konstruēt pašam, kas jau grūtāk), taču to ievērojami koriģē gan paša mentalitāte un raksturs, gan sociālā vide plašākā nozīmē, tb jau ārpusģimenes vide.

Runājot par alfa tēviņiem, man šķiet, ka procentuāli to skaits sabiedrībā nemainās gadu tūkstošu garumā. Cik ir, tik ir. Bez tam industriālajā sabiedrībā alfam vairs nevajaga fiziski izcelties pārejo tēviņu vidū, jo pēc tā nav praktiska pieprasījuma. Mākslīgi alfu neizaudzināsi (var tikai no deltas par betu kļūt), harisma vai nu piemīt, vai nē, tb iedzimta lieta. Un meitieši vienmēr pukstējuši, ka ņuņņu ir vairāk, visām alfas nepietiek, bet tā daba nu iekārtojusi, ka ne visi vīrišķi būs alfas, un ne tuvu visi sievieši uz alfām velk, tāpēc jau pārējais alfabēts pastāv. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Alfa tevins ir vel viens konstrukts, kuru tiri ta, domas limeni, uztveru, bet sasaistit ar realitati man neizdodas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja izdodas atmest antropocentrismu un paraudzīties uz homo sapiens sapiens kā jebkuru citu zīdītāju sugu, tad uzreiz vieglāk tās lomas un hierarhijas pamanīt, jo netraucē apziņa, ka tas viss nosacīti un izdomāts, bet pieņem to uzvedību kāda tā ir. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tiesi preteji - kad paskatas uz cilveku ka vienu no daudzajiem cilvekiem vai cilveki ka vienu no dzivniekiem, klust iespejams redzet, cik daudz un dazadi modi eksiste un cik arbitrara reizem ir "objektiva zinatne" ar tas metodem un secinajumiem (man skiet, ka tiesi zinatne uzskatami rada, ka nav vienas un kur nu vel pareizas atbildes. Ipasi antropologija, ipasi socialantropologija.
Skat. piem, http://klab.lv/users/garamgajejs/477874.html?mode=reply
ja lasi angliski, pedeja linka beigas ir ari skaista pasaza, kas ilustre "labakajiem karotajiem ir vairak pecnaceju" miita tapsanu u.tml.

(Reply to this) (Parent)

Starpcit, pajautā labāk par dēlu, ja! Ar meitām ir citādi, man šķiet. :)

(Reply to this) (Parent)

Man personīgi šķiet [un man bērnu nav], ka viens no vecāku grūtākajiem pienākumiem un svarīgākajām nepieciešamajām prasmēm ir spēja un prasme bērnu laicīgi un pareizi laist vaļā. Mīlēt, interesēties, gribēt būt kopā ir vajadzīgi un pareizi, tikai šo parādību izpausmes ar laiku mainās, tām ir jāmainās.

(Reply to this) (Thread)

un tas mainās, jo gan vecākiem pašiem sava dzīve ir, gan arī bērnam tāda ar laiku veidojas un vecākiem tur tīri fiziski vietas nav, vnk man šis process šķiet tik daudzslāņais, individuāls un dažādu - tajā skaitā ārēju - faktoru nosacīts, ka klišejiski spriedumi no malas tikai sapina.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man šķiet, ka tevi sāpinošais viedoklis sabiedrībā pastāv tādēļ, ka tiešām ir spēkā sociālās lomas. Savukārt, lai sociālajai lomai atbilstu, bērnu vajagot audzināt diviem pretējā dzimuma vecākiem, no kuriem abiem bērns [vienalga, meitene vai puika] paņem kaut ko vajadzīgu. Ja šāda veida audzināšana netiek nodrošināta, piemēram, viena vecāka ģimenē, tad pastāv iespēja, ka bērns kaut ko no šīm personībai vajadzīgajām lietām nesaņem. Uzsveru - pastāv tāda iespēja, nevis tā noteikti ir. Lietas, ko biežāk neizdodas nodrošināt sievietēm, ir, piemēram, tipiski par vīrišķīgām atzītas rakstura īpašības, tur, iniciatīva, droša dūša, praktiska domāšana, suit yourself. Tieši tāpēc sieviešu audzināšanas 'feili' var drīzāk radīt cilvēkus, ko citi sauc par ņuņņām. Tāpat tomēr ir taču arī daudz lietu, ko vientuļais tēvs, iespējams, drīzāk neprot iemācīt meitai - piemēram, emocionālo atvērtību utt.

Tie ir stereotipi, taču arī tie ir veidojušies no kaut kādiem ļaužu vērojumiem, kas balstās milzu masās gadījumu. Tas nav īsti mans viedoklis, jo es arī domāju, ka vienalga kura dzimuma vecāks ir spējīgs gaužām labi uzaudzināt bērnu. Es tikai mēģinu paskaidrot iespējamo viedokļa attīstību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par vientuļo tēvu runājot. Darbā te blakus sēž viens vientuļais tēvs.
Un paklausoties viņa viedokli par divu meitu audzināšanu tiešām rodas iespaids, ka emocijas un izpratne ne vienmēr ir viņa stiprā puse. Pārākā stingrība pret pusaudzi.
Katram savs dzīves ceļš ejams...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Emocijas jau drosvien ir, bet tas komunicet ir cita lieta. "Puisi neraud"

(Reply to this) (Parent)

"laicīgi un pareizi"

(Reply to this) (Parent)

Nu, ar to laikam domāts, ka kāds jau tos puikas ir audzinājis par tādiem, kādi sanākuši. Interesanti, protams, ka tēvi netiek pieminēti praktiski nekad.

(Reply to this) (Thread)

un vientuļie tēvi, savukārt, ir spējīgi izaudzināt absolūti normālas meitas. Jo vīrieši vispār visu var labi un sievietes vienas var tikai slikti. vīrieši no dabas lieliski pavāri, frizieri, šoferi, viesmīļi, kamēr sievietes tikai taisa ēst, griež matus, apkalpo un ir histēriskas, jo ir PMS vai VTO. Tāpēc jau teicu, ka domājot saprātīgi šī žonglēšana ar stereotipiem ir "tukšas runas", vairāk interesē emocionāls subjektīvisms.

(Reply to this) (Parent)

Mani arī pat neaizskar un nesadusmo. Jo man ir skaidrs, ka tas, ko vairums sauc par "mammas un vecmāmiņas izaudzināto" ir vienāds ar "tēvu un vectēvu neizauzdināto".

(Reply to this) (Thread)

lūk, tas man arī nešķiet saprotami. Jo savā dzīvē esmu sastapusies ar uz vienas rokas pirkstiem skaitāmiem tiešām klīniskiem gadījumiem, kur būtu jārunā par nepieciešamu psiholoģisko palīdzību kā mātei, tā bērnam (gan puikām, gan meitenēm, btw), taču ir pazīstami gana daudzi, kas ir uzauguši normāli gan augot ar māmiņu, augot ar māmiņu un reizēm ar tētiņu, vai augot tikai ar tētiņu (ō, jā, 3 ģimenes ir, kur sieviete nejutās gatava mātes lomai, tāpēc pēc dzemdībām atstāja bērnu tēva gādībā; viens no gadījumiem ir, kur tēvs viens pats audzina meitu, kas nav viņa bioloģiskais bērns, bet ko viņa drauzdene ir 'atstājusi', dodoties uz nākamajām attiecībām). Saprotu, ka personīgu pieredzi nav labi vispārināt un izdarīt kkādus secinājumus, bet man interesē sadaļa, vai un kā viens vecāks var uzaudzināt "normālu" bērnu. jo man šķiet, ka var. kaut kā pat šaubu nav.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es arī domāju, ka viens cilvēks var uzaudzināt normālu cilvēku. Un divi nekam nederīgu memmesdēliņu/meitiņu.

Bet tomēr, joprojām sabiedrībā valda stereotipi, ka ģimene vajadzīga tikai sievietei, bērni vajadzīgi sievietei, vīrietis tiek spiests iesaistīties šajā procesā, bet ar minimālu atbildību. Un tad aiziet cikls - bērni aug redzot "kā pieņemts" un bērnu aprūpe (arī pārspīlētā) sasveras uz sievietes pusi.
Kaut-kur esmu redzējusi pētījumu, ka sievietes/vīrieši dažādi novērtē savu bērnu spējas. Sievietes - par zemu, vīrieši par augstu. Liekas, ja audzina abi, tur līdzsvarojas. Un neliec to iekš hanna_bēdz! Tas vīriešu/sieviešu vērtējums var būt nav saistīts ar dzimumu, bet gan ar tām pašām sabiedrībā valdošām pieņemtām dzimumlomām.

(Reply to this) (Parent)

nu ja! kaa vienaa raidiijumaa pateica - beernam ir vajadzigs vismaz viens PIEAUGUSHAIS, kursh vinju no sirds MIIL. un nav svarigi, vai tas "viens" ir mamma vai opis vai tante vai kas.

(Reply to this) (Parent)

uzaugu tikai ar mammu, nejūtos baigi ņuņņīgs

(Reply to this) (Thread)

un sētu nokrāsot proti un pedāli veļļukam pieskrūvēt :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es pat teiktu, ka šo to vairāk :)

(Reply to this) (Parent)

Tādi domāšanas modeļi balstās arī priekšstatā par to, kas ir funkcionāla, tradicionāla ģimene un tās pretstats. Un kā zināms, plašāk tas saistās ar identitātes jautājumiem, dzimumlomu izpratnēm utt. Bet vispār es šeit uzreiz redzu vismaz trīs aspektus, kas savstarpēji gruzd: 1) tradīcija - modernitāte, 2) veselības politika un 3) nacionālā - ētiskā trajektorija. Ja 1 un 2 būtu aptuveni skaidrs, tad 3 var palikt nepamanīts, nepievēršot uzmanību, piemēram, morālās panikas pazīmēm šajos u.c. jautājumos, kad tie planē sabiedriskajā domā kopā ar apsvērumiem par latvisko, nacionālo, migrāciju utt.

Nu, kā jebkurā cilvēku savstarpējo attiecību struktūrā, arī šajā gadījumā, manuprāt, ir jābūt diviem - salīdzinoši despotiskai mātei, kura jau no bērnības mēģina dēlā apslāpēt dajebkuru iniciatīvu un dēlam, kuram šis attiecību modelis šķiet gana komfortabls, lai no tā neizietu ārā pusaudža dumpinieka vecumā, kad tas ir iespējams.

Man ir dēls, man ir viedoklis!

Nežēlīgus,vardarbīgus, emocionāli apdalītus, aprobežotus, brutālus, kompleksainus vīriešus izaudzina stingri, cietsirdīgi tēvi, kuriem ļoti, ļoti bail, ka viņiem izaugs ņuņņa (un klusējoša māte priekšautā-fonā, kura jūt, ka nav labi, bet neiejaucas, tā nodod gan savus instinktus, gan savu bērnu un viss tā vārdā, lai tik neizaug mīkstais).

Man tiešām var pārmest, ka es iejaucos veču audzināšanā (manam ir gan tēvs, gan vectēvs, kuri aktīvi piedalās un taisnības vārdā jāsaka- lielākoties tas viņiem sanāk forši, bet!), kad man šķiet, ka viņi vadās no tām "izaugs ņuņņa" bailēm un izlien kaut mazākā djedovčina, čmorīšana, jūtu, maiguma, baiļu apsmiešana, es saku: STOP! Un man ir vienalga, ja kādam tas šķiet slimi, jo tad, kad es skatos uz tiem, kas skaitās NEņuņņas, man viņi galīgi nešķiet veseli :)

Paldies, zem šī es parakstos ar visām četrām. Beigu beigās es jūtos neizturami vainīga, ka man ir viens bērns, nelaimīgā kārtā dēls un vēl, pasarg dievs, es viņu mīlu (un noteikti nepareizi mīlu, tiem kritizētājiem tak noteikti labāk redzams, ja jau viņi tik droši runā).

(Reply to this) (Thread)

paga, paga ies gadi un uz to, ka tu viņu mīli vēl visžēlīgi pievērs acis un norakstīs uz sievišķo dabu :D bet krēslas zona sākas tur, kur dēls paliek lielāks un... mīl tevi un, kas trakākais- to arī izrāda :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mjā, kad tīnis apskauj mammu, tad tante atvainojas par jautājumu, bet tas jautājums tomēr izskan - vai viņš nav tā kā pārāk sievišķīgs?

(Reply to this) (Parent)

šellij, tev tev taču tas bērniņš ļoti maziņš vēl, kāda tur kritika un vainas sajūta vispār var būt, viņš bez tevis pat izdzīvot īsti nevar. vēl man lieka, ka nevajag jaukt mīlestību ar pārspīlētu aptekalēšanu tad, kad cilvēks jau pats daudz ko var izdarīt (šāda mīlestība man liekas, ka ir par daudz, bet atkal, ko darīt, ja tas ir veids kā mamma māk izrādīt savu mīlestību)

(Reply to this) (Parent)

man nav bērnu, bet man liekas, ka "ņuņņa" ir stiepjams jēdziens tāpat arī "mīlēt". ja tu aiz sava bērna visu novāc, tā ka viņam nav pašam nekas jādara, un viņš kļūst par ņerkstētāju, kam aug rokas no dibena - vai tā ir mīlestība? diez vai par ņuņņām izaug mīlēti bērni, drīzāk tie, kuriem netiek iedodtas prasmes dzīvei, pret kuriem izturas kā pret saudzējamām spēļmantiņām.

a kāpēc tas tiek tā vispārināts?Ir tādas kas izaudzina par ņuņām un ir tādas, kas ne.
Baidos būt klišejiska, bet man pašai priekšstats, ka tās biežāk ir "vecmeitas tipiskās", kuras tiek ie bērna ap gadiem 40 un tad nu tik lolo un lolo. Kaut gan tajos gados jau it kā vajadzētu būt prātam un šādām tādām zināšanām ar zelta vidusceļu un mērenību.
Ja no sevis, tad es par šo domāju ik pa laikam. Man ir divganieks, kurš māk kaprizēties kā princese un es arī aizdomājos, vai tie ir divgadnieka stiķi, vai arī jau esmu palaidusi viņu par daudz un kaut kas no šīem niķiem paliks arī lielam izaugot.
Vēl jo vairāk, ka rados patiešām ir silgts piemērs - nu jau liels dēls (20 gadi), kuru audzinājusi māte ar omi un ir tā, ka pats miesās spēcīgs, bet sadzīvē pilnīgi nekam nederīgs. Pat malku nevar ienest mājā tai pašai vecajai omei un mātei, kuras audzināja lielā mīlestībā.

esmu 2 mazu bērnu vecāks. cilvēki vienkārši jauc visu kopā. zīdaini var barot ar krūti, septiņpadsmitnieku nevajag barot ar krūti. zīdainim nav jāprot sev uzsmērēt maizi, septiņpadsmitgadniekam ir jāprot. katrā vecumā citi uzdevumi. personiski zinu gadījumu, kur 16 - 20 gadus vecam puisim māte visu izdarīja, par visu parūpējās, tēju krūzē apmaisīja, par visu bija lietas kursā un skaļi stāstīja, ka viņa savu dēlu lutina, jo dzīve viņu sitīs. puisis tagad ir dzīves nespējīgs un dzīves sists. viņam kaut kāds defekts saprašanā no tā, ka nav mācījies ne par sevi rūpēties, ne ar citiem rēķināties.

mātes vnk statistiski vairāk audzina, tāpēc viņām viegli piešūt ņuņņas (?). man draugu lokā pārsvarā ir pus-bāreņi vai vecmāmiņu audzēti, un neviens nav ņuņa, visi ir kruti.

man vienkārši šķiet, ka tie, kam ir bērni, un tie, kam nav, uz lietām skatās pilnīgi dažādi.
apmēram kā tevi no universitātes pirmo reizi praksē aizsūta un pēkšņi izrādās, ka gudri dirst nav malku cirst.

(Reply to this) (Thread)

Jā, uzdiršam tiem, kuriem nav bērnu, kā nu bez tā :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kus, kus, te netiek uzdirsts. Diemzel biokimija galva izmainas, tiri fiziologiski un involuntari.

(Reply to this) (Parent)

Shajaa tautas parunaa uzsvars ir nepareizs. Nevis mammas izaudzina, bet teevi neizaudzina, proti - nav.

(Reply to this) (Thread)

nepiekrītu, manuprāt, arī viens var uzaudzināt (skat. augstāk).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nezinu par vienu vai diviem. Bet uzsvars ir nepareizs. Taapat kaa teikt, ka sievietes Latvijaa ir paaraak vadoshas. (Es nejaushi nokljuvu danchos ar lietuvieshiem. Man nebija ne mazaakaas veelmes vai vispaar vareeshanas kaut ko vadiit.:) - shii pieziime ir driizaak jautrs joks nevis arguments )

(Reply to this) (Parent)