|
Sep. 12th, 2013|10:53 am |
|
lūk, tas man arī nešķiet saprotami. Jo savā dzīvē esmu sastapusies ar uz vienas rokas pirkstiem skaitāmiem tiešām klīniskiem gadījumiem, kur būtu jārunā par nepieciešamu psiholoģisko palīdzību kā mātei, tā bērnam (gan puikām, gan meitenēm, btw), taču ir pazīstami gana daudzi, kas ir uzauguši normāli gan augot ar māmiņu, augot ar māmiņu un reizēm ar tētiņu, vai augot tikai ar tētiņu (ō, jā, 3 ģimenes ir, kur sieviete nejutās gatava mātes lomai, tāpēc pēc dzemdībām atstāja bērnu tēva gādībā; viens no gadījumiem ir, kur tēvs viens pats audzina meitu, kas nav viņa bioloģiskais bērns, bet ko viņa drauzdene ir 'atstājusi', dodoties uz nākamajām attiecībām). Saprotu, ka personīgu pieredzi nav labi vispārināt un izdarīt kkādus secinājumus, bet man interesē sadaļa, vai un kā viens vecāks var uzaudzināt "normālu" bērnu. jo man šķiet, ka var. kaut kā pat šaubu nav. |
|