|
Sep. 12th, 2013|10:27 am |
Etoloģijā ir tāds termins "mērkaķa mīlestība". Ieviesies pēc atgadījuma Hanoveres(?) zoodārzā, kur šimpanzu māte atteicās no sava jaundzimušā un nepievērsa tam ne mazāko uzmanību. Parasti šādos gadījumos rūpes uzņemas personāls, taču šajā gadījumā par mazo šefību uzņēmās kāda jauna šimpanzene, kurai pašai bērnu vēl nebija. Nu trakoti mazo loloja un mīlēja, ņēmās dienu un nakti, visu laiku mīlot pieda sev klāt, līdz vienu dienu pārlieku lielas mīlas uzplūdā nosmacēja.
Tā nu termins ieviesās, lai apzīmētu gadījumus, kad tā mīla nodara vairāk ļauna, nekā laba, jo šādu gadījumu ir makten daudz cilvēku sabiedrībā. It sevišķi gadījumos, kad padara bērnu bez iniciatīvas, kurš vēl 40 gados tiecas pēc saviem vecākiem, viņu uzmanības, ieinteresētības, draudzības, attiecīgi dzīvodams uz viņu rēķina, jo pats nespēj/negrib uzņemties atbildību par savu dzīvi, deleģējot to tiem, kas viņu mīl. Protams, ka tas ir normāli, kā viss dabā, taču dažiem šķiet, ka 40gadīgs liekēdis neatbilst tradicionālajai sociālajai lomai. Un ar tām lomām ir tā, ka tās sēž diezgan dziļi iekšā, un no tām netikt vaļā tikai ar paziņojumu, ka arī ņuņņas ir labi cilvēki un pelnījuši aprūpi (tb neviens jau neliedz rūpēt, bet sociālajā hierarhijā šādi indivīdi nebūs uz augsta plauktiņa, ja vien nesaņems mantojumā pārdesmit miljonus). |
|