Etoloģijā ir tāds termins "mērkaķa mīlestība". Ieviesies pēc atgadījuma Hanoveres(?) zoodārzā, kur šimpanzu māte atteicās no sava jaundzimušā un nepievērsa tam ne mazāko uzmanību. Parasti šādos gadījumos rūpes uzņemas personāls, taču šajā gadījumā par mazo šefību uzņēmās kāda jauna šimpanzene, kurai pašai bērnu vēl nebija. Nu trakoti mazo loloja un mīlēja, ņēmās dienu un nakti, visu laiku mīlot pieda sev klāt, līdz vienu dienu pārlieku lielas mīlas uzplūdā nosmacēja.

Tā nu termins ieviesās, lai apzīmētu gadījumus, kad tā mīla nodara vairāk ļauna, nekā laba, jo šādu gadījumu ir makten daudz cilvēku sabiedrībā. It sevišķi gadījumos, kad padara bērnu bez iniciatīvas, kurš vēl 40 gados tiecas pēc saviem vecākiem, viņu uzmanības, ieinteresētības, draudzības, attiecīgi dzīvodams uz viņu rēķina, jo pats nespēj/negrib uzņemties atbildību par savu dzīvi, deleģējot to tiem, kas viņu mīl. Protams, ka tas ir normāli, kā viss dabā, taču dažiem šķiet, ka 40gadīgs liekēdis neatbilst tradicionālajai sociālajai lomai. Un ar tām lomām ir tā, ka tās sēž diezgan dziļi iekšā, un no tām netikt vaļā tikai ar paziņojumu, ka arī ņuņņas ir labi cilvēki un pelnījuši aprūpi (tb neviens jau neliedz rūpēt, bet sociālajā hierarhijā šādi indivīdi nebūs uz augsta plauktiņa, ja vien nesaņems mantojumā pārdesmit miljonus).

(Reply to this) (Thread)

bet mans jautājums ir, vai tie, kuri reāli ir vecāki un reāli ikdienā sastopas ar to pieredzi, kas ir "būt par vecāku" (kas nav tikai mīlēt un lolot, atļaujiet bilst), kā viņi var pēc tam runāt kaut kādās tādās klišejās?

jautājuma otra puse, ja pieņemam, ka davaj nedomāsim ar galvu par to, kas redzams tepat visur apkārt, un turpināsim apmainīties ar nekur nevedošiem stereotipiem, ir: kā tad būtu jāaudzina bērns? Kādā tieši veidā izvoļķi nogriezt mīlestību, kurā brīdī u.tml.? Tu - tiešām personisks jautājums tev - tā varētu brīdī, kad meita pastiepjas, lai tu paņemtu viņu opā, to nedarīt; prātā turot, ka tu to dari, lai viņa neizaugtu par kaut kādu vīriešu naudasmaku slaucēju, tīru grīdu fašisti?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nuss, man nav ne jausmas, kā jāaudzina bērnus. Bet novērtēt, vai izaugušais atbilst tam priekšstatam (stareotipam), kādam jābūt, kā jāuzvedas - ir ņuņņa, vai nav, - varu. Un tīri subjektīva statistika liecina, ka ņuņņas pamatā ir tie, kas ar tēvu kopā nav bunkuru būvējuši un nav mellu muti žogu gruntējuši bērnībā, kaut sirds ilgojas ar puikām braukt peldēties. Protams, ka tas ir subjektīvi, bet jebkuršs priekšstats un spriedums ir subjektīvs. Taču, ja vairums šo priekšstatu pamatlīnijās sakrīt, tad to dēvē par sabiedrības viedokli par cilvēku, kas lielā mērā nosaka viņa vietu un lomu šajā sabiedrībā.

Par subjektīvo... skaidrs, ka ņemu opā un pičpaunā, ļauju viņai darīt aš dajebko (jo vīrieši nekā nejēdz no meitu audzināšanas, viņi tās lutina - ļoti ērta pozīcija). Taču, ja viņa nosvilinās kaimiņu šķūnīti vai ko citu pa riktīgo negantu izdarīs, dabūs ar siksnu pa dupšeli (kaut pēc tam vecais aiz stūra apraudāsies pats par savu rīcību), jo ir lietas, ko drīkst, un ir, ko nedrīkst. Kad pieaugs, pati lems. Bet kāda izaugs un vai es rīkojos pareizi, man nav ne jausmas. :( Un nav arī iebildumu, ja būs banku aplaupītāja vai miljonāru slaucēja - galvenais, ka pati laimīga un par veco neaizmirst, naudu skaitot. :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nupat pīpojot izdomāju, ka ar audzināšanu tam visam maz sakara, tb cilvēki, kā vienmēr, mēģina atrast "kas vainīgs", pie tam vienkāršāko atbildi. Gana bieži redzam, ka pie identiskas audzināšanas ļaudis mēdz izaugt absolūti dažādi. Protams, vide, kurā bērns aug, noteikumi, kas valda gimenes pieaugušo starpā dod viņam pamatmodeli (nezinu, kā ir meitenēm, taču puikas gana bieži izvēlas kādu no radu vīrišķiem par paraugu, kurš šiem šķiet tāds kā etalons, ko zināmā mērā cenšas kopēt - ja nav ko kopēt, tad paraugu jāatrod vai nu ārpus ģimenes, vai jāmēģina konstruēt pašam, kas jau grūtāk), taču to ievērojami koriģē gan paša mentalitāte un raksturs, gan sociālā vide plašākā nozīmē, tb jau ārpusģimenes vide.

Runājot par alfa tēviņiem, man šķiet, ka procentuāli to skaits sabiedrībā nemainās gadu tūkstošu garumā. Cik ir, tik ir. Bez tam industriālajā sabiedrībā alfam vairs nevajaga fiziski izcelties pārejo tēviņu vidū, jo pēc tā nav praktiska pieprasījuma. Mākslīgi alfu neizaudzināsi (var tikai no deltas par betu kļūt), harisma vai nu piemīt, vai nē, tb iedzimta lieta. Un meitieši vienmēr pukstējuši, ka ņuņņu ir vairāk, visām alfas nepietiek, bet tā daba nu iekārtojusi, ka ne visi vīrišķi būs alfas, un ne tuvu visi sievieši uz alfām velk, tāpēc jau pārējais alfabēts pastāv. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Alfa tevins ir vel viens konstrukts, kuru tiri ta, domas limeni, uztveru, bet sasaistit ar realitati man neizdodas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja izdodas atmest antropocentrismu un paraudzīties uz homo sapiens sapiens kā jebkuru citu zīdītāju sugu, tad uzreiz vieglāk tās lomas un hierarhijas pamanīt, jo netraucē apziņa, ka tas viss nosacīti un izdomāts, bet pieņem to uzvedību kāda tā ir. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tiesi preteji - kad paskatas uz cilveku ka vienu no daudzajiem cilvekiem vai cilveki ka vienu no dzivniekiem, klust iespejams redzet, cik daudz un dazadi modi eksiste un cik arbitrara reizem ir "objektiva zinatne" ar tas metodem un secinajumiem (man skiet, ka tiesi zinatne uzskatami rada, ka nav vienas un kur nu vel pareizas atbildes. Ipasi antropologija, ipasi socialantropologija.
Skat. piem, http://klab.lv/users/garamgajejs/477874.html?mode=reply
ja lasi angliski, pedeja linka beigas ir ari skaista pasaza, kas ilustre "labakajiem karotajiem ir vairak pecnaceju" miita tapsanu u.tml.

(Reply to this) (Parent)

Starpcit, pajautā labāk par dēlu, ja! Ar meitām ir citādi, man šķiet. :)

(Reply to this) (Parent)