|
Sep. 12th, 2013|10:39 am |
bet mans jautājums ir, vai tie, kuri reāli ir vecāki un reāli ikdienā sastopas ar to pieredzi, kas ir "būt par vecāku" (kas nav tikai mīlēt un lolot, atļaujiet bilst), kā viņi var pēc tam runāt kaut kādās tādās klišejās?
jautājuma otra puse, ja pieņemam, ka davaj nedomāsim ar galvu par to, kas redzams tepat visur apkārt, un turpināsim apmainīties ar nekur nevedošiem stereotipiem, ir: kā tad būtu jāaudzina bērns? Kādā tieši veidā izvoļķi nogriezt mīlestību, kurā brīdī u.tml.? Tu - tiešām personisks jautājums tev - tā varētu brīdī, kad meita pastiepjas, lai tu paņemtu viņu opā, to nedarīt; prātā turot, ka tu to dari, lai viņa neizaugtu par kaut kādu vīriešu naudasmaku slaucēju, tīru grīdu fašisti?
|
|