*

Recent Entries

2/26/16 08:45 am

Mēs katrs nebeidzami kaut ko tomēr no dzīves gribam. Lai mūs saudzē, paši ne vienmēr saudzējot. Lai mums atļauj, paši ne vienmēr atļaujot - otram vienkārši būt, eksistēt. Lai mums pasniedz, pie tam jau pasniegto nepaturot prātā, jau alkstam kaut ko nākamo...

Un, liekas, ka nesniedzošajiem vajadzētu saprast vienam otra nesniegšanu.

Tā vietā, esmu iemācījusies būt par lavierētāju. Mazliet pieklusuma šur tur, mazliet gļēvuma, jā, mazliet parastas domu atslēgšanas. Iemanos. Jo teikt daudz ir par daudz. To pieredzu. Teikt pavisam neko arī nav īsti dabiski. Lavierēt. Apzinoties robežas. Mēģinot kaut kā notvert signālus, nojaust.

[mirklīgi iešņāpts blociņā kaut kad janvārī]

1/11/16 10:45 am

Mazliet sirreāls skats. Naktī bija spēcīgs vējš. Pie mājas nogāztas priedes. Sunīts izskatījās tik mazs uz koku fona. Es jūtos kā līdzenums, iekšpus sevis, mierīga.

11/30/15 08:52 pm

Kino "Mia Madre" ir sāpīgi skaista filma, liega. Ar vairākām epizodēm, kas nonāk līdz apziņai palēnām. Tur nav asa sižeta vai fantastikas, kaislību, šausmu. Un tomēr, kādā savā veidā tās ir arī eksistenciālas šausmas (vārds izliekas skaļš, bet cits šobrīd neienāk prātā). Un paralēli, pakāpeniski, - pieņemšana. Margarita ir režisore un uzņem filmu, izvēlētais aktieris vienai no galvenajām lomām nespēj īsti atcerēties replikas, Margarita ir asa savos vārdos, ko velta filmēšanas grupai un reiz šie vārdi nāk atpakaļ, un ir laiks, arī tā palūkoties, arī piekrist, mēģināt būt maigākai. Margaritas māte palēnām, klusiņām izdziest, aziet no dzīves. Viņas māte ir bijusi skolotāja, ar skolotājas dvēseli, mazliet stingra, gaiša, daudz devusi, bet tagad... ir sagurusi. Un tas viss kopumā nāk pār Margaritu, viņai ir laiks... atlaist, vienlaikus paglabājot smaida iespējamību dzīvē. Un dzīve. Dzīve notiek. Margarita to redz, ka dzīve ir, un ir iespējas, viņa apjauš un zina, ka vēl būs turpinājums, saudzīgāk varbūt, cik iespējams. Jo nav jau tā, ka cilvēki ir mūžīgi, viss kādreiz mēdz paiet. Tāpēc varbūt pa laikam esošais vienkārši jānovērtē tā, kā tas ir. Arī šodien. Rītdien.

11/27/15 07:02 am

Tas vienkārši notiek. Varu dažādi mēģināt izgrozīties, varu apzināties lietas, varu arvien mācīties, būt ceļā, visu laiku, nepārtraukti procesā, pa solim vien, pakāpeniski. Un vienlaikus vienmēr var sanākt arī kaut kas neveikli, kaut kas ne tā, pārsteidzīgi, cilvēciski kaut ko nespējot. Un tad ir šī te jau notiekošā neveikluma mācīšanās pieņemt. Esot tur, kur esmu. Redzot, ka dienas ātri satumst un ātri paskrien, pieredzot mirkļus, cik gaistoši, cik ātri dažreiz paiet nedēļas, nemanāmi, un citreiz, cik ilgi velkas stundas. Un tas viss kopumā. Ne tikai kāda viena no izpausmēm. Un kaut kur manī pa reizei iepīkstas arī mans ego, arī tas vēl, jo nav jau pavisam izzudis. Un - viss. Daudz tu vari un lāgiem neko nevari. Sadzīvo. Esi. Turpini būt. Stāvi tur nokaunējies vai stāvi tur paguris vai stāvi tur nezinošs, cilvēks, un pieņem. Un ir arī gaiši. Noteikti. Gaiši pat tajā, ja kļūdies, paklūpi, dzer vakarā un no rīta sāp sāns, ja apzinies, ka kaut kur vajadzētu darīt vairāk, nevari, zini, ka tā ir tā lieta, līdzīgi, kā vēl citas lietas, par kurām esi atbildīgs. Nevis slikts, nevis vainīgs, atbildīgs. Mācos.

11/26/15 08:32 pm

Noskatījos Ksavjē Dolana filmu "Māmiņa". Īsti nesaprotu, kā nonācu līdz nodarbei - filmas skatīšanās, pēdējo mēnešu laikā nevienas filmas, un tad pēkšņi. Laikam jau filmas ir kas tāds, ko nevaru bieži. Seriāli aiziet ikdienā, bet filmas nozīmē tūlītēju noskaņu, un tad vai nu tūlītēji vai ar pārrāvumiem. "Māmiņa" mani nešokēja. Biju drīzāk gaidījusi, ka būs, iespējams, nepatīkami. Tā vietā bija daļēji apstiprinoši. Tas, ko jau dažreiz redzu, jūtu. Ne pilnībā, protams, kaut kādā ziņā vienkārši. Tas, ka dažreiz mēs saņemam to pašu, ko dodam citiem, un mums jādzīvo tālāk ar šo pieredzi, ka esam darījuši, ka esam saņēmuši. Visvairāk uzrunāja tieši filmas beigas, par kurām droši vien nevajag rakstīt (par to, kā filma beidzas). Beigu epizodes bija tieši tās, kuras paliks. Zinu, ka tā notiek arī dzīvē. Pieredzu. Ka, ja tu nevari, saproti, lūdzu, vismaz ar laiku, vismaz daļēji, ka arī citi nevar, un varbūt jūs nevarat atšķirīgas lietas, taču jūs tik un tā vieno savureiz nevarēšana. Un ar to viss nebeidzas, dzīve neaptājas. Ar to jādzīvo arī tālāk. Jādzīvo tikpat pilnestīgi, kā iespējams, kā arī iepriekš, ar pieredzēto savā apziņā. Un ir itin kā tāds neizskaistināts, tomēr apliecinošs izsauciens - Dzīvo! Un tu jau arī dzīvo. Tā tas jau ir, jau notiek.

11/26/15 08:25 pm

Dažos brīžos ir tāda sajūta, ka cilvēki var arī pačibēt no tavas dzīves, un tad ir pateicīguma izjūta tiem, kas joprojām ir, vai arī tiem, kas uzrodas un ar kuriem var pārmīt pa vārdam, kaut ko saklausīt, kaut ko pateikt, dzīvot kopumā ar šo labestības pieskārienu.

Un tad dažreiz ir arī tā, ka sajūta: atliek par kaut ko pateikt vai nodomāt, ka diezin kā tas ir, ka man jau gan tā nav, kad, pēc īsāka vai garāka laika sprīža, atgadās kas līdzīgs un atrodos līdzīgā situācijā, par kuru pirms tam varbūt brīnījos.

Jā, mēs pierodam. Vairāk vai mazāk, bet pierodam. Abpusēji, daudzpusēji. Visi pie kaut kā pierod. Un tā ir zināmā mērā atbildība. Vienlaikus arī šī fakta konstatācija nozīmē to, ka nāk apjausma par to, kā notiek, par to, kā var kādreiz gadīties. Un izeja nav vienmēr tajā, lai notiktu, kā es vēlos. Izeja ir tajā, ka spēju savureiz pabūt arī pati ar sevi, ka arī ar to dažkārt iemācos iztikt, ka nav tikai melns vai balts, tikai viena vai otra nokrāsa. Izeja ir iekšēja nevis ārēja. Mazliet ļaušanās sapņiem un iztēlei. Un vienlaikus tas nav tā, itin kā piespiežot dzīvi dot man, ko iegribu. Tā ir mazliet pasapņošana un ar to arī viss, nekā tāda dramatizēta un svilinoša. Jo sapnis par vienkāršību arī pats ir vienkāršs. Jo dzīvē jau notiek arī vēlamais, kopumā dzīvē, atgadās, un ir labi, kopumā - ir labi. Bet ne viss, ne visu laiku. Un arī tāpēc varbūt tiek novērtēts esošais.

11/23/15 09:47 am

"Vai es gaidu, kad sāksies mana īstā dzīve?
Ziniet, man ir četrdesmit gadu. (..) Īstā dzīve nekad nav pilnīga. Arī manējā. Tai, tāpat kā katram cilvekam, piemīt trūkumi. Neaizpildīti laukumi, kas izraisa sāpīgas ilgas. Šos laukumus aizpildu un izdzīvoju iztēlē. (..) Jā, un es spītīgi, nesatricināmi gaidu, ka šie sapņi varētu piepildīties tajā īstajā dzīvē, kas rakstāma bez pēdiņām. (..) Aizvien gaidu, ka ar mani notiks kas labs. Ka būs labāk."

Avots: 17 jautājumi, kas sev jāuzdod katrai sievietei / Laura Dumbure // Santa, Nr.11 (2015), 25.lpp.

11/23/15 09:41 am

Vai ir kaut kas tāds, par ko dzīvē nevarētu pateikt, ka dzīve vienkārši notiek un turpinās... Nezinu. Slimības, traģēdijas - jā! Bet ikdiena un sadzīve, tā tas vienkārši notiek.Tas nav uzreiz pasaules gals, kāds skatiens vai balss intonācija. Tas arī nav vienmēr personiski. Ir tā, kā ir. Un tas, ko varam - reaģēt pa savam, tā lai būtu iespējami harmoniskāk sevī. Novilkt kādu robežu. Nededzināt tiltus. Bet atļaut sev robežu, cik daudz pārdzīvojam, iesaistamies, uzņemamies, atbildam. Ne nepārtraukti, bet vismaz tad, kad tas tomēr iespējams - robežu novilkšana. Nepārmetot sev, citiem. Vienkārši apzinoties.

11/23/15 09:34 am

Pārdzīvoju, ka neizdevās uzrakstīt rakstu. Pārdzīvoju, ka vārdi mani pametuši, ka viss beidzies, ka vairs nekad, šķietami, nefunkcionēšu derīgā veidā. Protams, tā ir drāma. Tā ir iestigšana. Jauni kārdinājumi jaunām drāmām. Iekšējās nekurienes vidu. Ar apziņu, ka esmu darījusi sliktu un tad savukārt nedarījusi vispār. Ar apziņu, ka visas dzīves laikā nespēšu to vērst par nebijušu. Ar to apziņu, ka nav laba šāda egocentriska eksistence. Ar to, ka es nemaz nevaru.

Pārejošās lietas, mainīgās domas. Drīz ziema, 2015.gadu nomainīs nākamais gads. Viss rit savu gaitu.

[rakstīts bloknotā septembrī]

4/30/15 12:02 pm

Dažreiz, kad kaut kas mazliet, kad nekas liels, sajūta... ka eju vai apstājos, sanāk vai mazāk sanāk, atgādinu sev - pieņemu arī šo. Un viss, neko daudz vairāk. Sevis pieņemšana nav egoisms. Tas nav arī brīnumlīdzeklis, bet tas palīdz. Pa solim. Tāpat kā uztura paradumi, ar svaigēšanas ievirzi (ne 100% visu svaigu, bet mēreni, liekot akcentus). Pat mazliet savādi - pieņemt. Un tā nu, ikreiz ir kāda variācija, kāda atbilde uz jautājumu vai domu. Un vienkāršība.

4/28/15 03:21 pm

Dienā, kad devos uz slimnīcu (nekas liels), nodomāju, pārbraucot, zari būs izplaukuši, tā arī notika, un tas ir tikai skaisti. Jūtos labi par gandrīz katru nodzīvoto dienu.

Izlasīju Sallas Simukas triloģijas trešo daļu "Melna kā ogle", kas no visām trim patika vislabāk. Tur bija mazliet tāda kā noslēdzošā, jēgpilnā sajūta. Lasot, daudz vairāk noskaidrojās par Lumiki vecāku izturēšanos un meitenes attiecībām ar Lieki, atklājās māsas noslēpums. Un vietvietām teksts likās vienkārši poētisks, kā mierinošs, par spīti arī mazliet nojaušamajai depresīvajai gaisotnei. Ja arī Sallas Simukas grāmatās nav klajšs pozitīvisms, kaut kas tāds gaišs tajās tomēr pavīd, cerīgs. Un nevajag jau daudz, patiesi. Kad par daudz pozitīvisma, arī tas var likt sajusties lasītājam kaut kā tā kā neriktīgi. Bet ar gadiem es arī arvien mazāk kautrējos no tā, kādas grāmatas galu galā man patīk, kāds apģērbs patīk, kādas filmas un kādi seriāli patīk, tāpat par to, kādi ir mani sejas vaibsti un auguma aprises. Tā tas vienkārši ir. Un tas nudien ir vienkārši. Tur nav nekādu apslēptu nozīmju, slepenu vēstījumu, nepiepildītu ilgu (reiz ir bijušas, taču ar gadiem absorbējas, asimilējos). Tā ir tikvien taustāmā, aptveramā realitāte. Un tajā ir daudz labu brīžu. Tā tas vienkārši ir - dzīve.

Nākamā grāmata. Džeruša Abote (vēlāk iesaukusi sevi par Džūdiju) mita patversmē, līdz kāds labvēlis svešinieks, kuru viņa reiz iztālēm redzējusi tikai no mugurpuses (gara auguma - garkājtētiņš) attālināti paziņo, ka sponsorēs meitenes mācības koledžā, jo paredz viņai rakstnieces talantu (kādā stāstiņā viņa ar humoru aprakstījusi patversmes iedzīvi), par sekmju atskaites punktu, lūdzot Džerušai rakstīt viņam vēstules, piebilstot, ka uz tām gan neatbildēšot. Tā aizsākas Džīnas Vebsteres "Garkājtētiņš". Un mazo 191 lappušu beigās (1991.gada izdevums, "Balta" grāmatu apgāds) noslēdzas ar vienvienīgu, meitenes dzīvē pirmo reizi uzrakstītu pirmo mīlestības vēstuli. Katrā ziņā, tā ir pavisam miniatūra grāmatiņa, arī izmēru ziņā. Un ar autores ilustrācijām, kas humorpilni priecē. Un, jo vairāk iejutos grāmatas pasaulē, jo vairāk lasītais iepatikās, uzrunāja.

"Nav jau tā, ka visvērtīgākais ir lielais, visvarenais prieks. Iegūt kaut ko lielu - nozīmē: veidot lielo, saliekot kopā sīko; varbūt esmu atradusi laimes noslēpumu atslēgu, un tas ir - dzīvot tagadnē. Nevis mūžīgi skumt par pagājušo jeb cerēt uz nākotni, bet pēc iespējas pilnīgi izmantot pašreizējo brīdi. (..) Es izvēlēšos sev intensīvo dzīves stilu. Dzīvošu aktīvi katru sekundi, apzinādamās, ka dzīvoju īsti, kamēr dzīvoju tādā veidā. Vairums cilvēku nedzīvo, viņi tikai auļo uz priekšu kā sacīkstēs. Cenšas sasniegt kādu mērķi kaut kur talu pie horizonta, bet tā ir skriešana skriešanas dēļ, un, tā sakarsēti, viņi smagi elš un drīz vien, elpu zaudējuši, kļūst arī akli un vairs neredz to skaisto, mierīgo zemi, kurai viņi izauļo cauri, un tad pēkšņi pamana, ka paši kļuvuši veci, vārgi un vairs nav nekādas nozīmes, vai mērķi sasnieguši vai ne. Esmu nolēmusi atsēsties ceļa malā un sakrāt sev daudz sīku, mazu laimīšu, kaut arī nekad nekļūtu par ievērojamu autori." (Dž. Vebstere "Garkājtētiņš", 141.lpp.)

Dāvana no draudzenes - Inese Mežoles dzejas izlase "tā maizīte - gabaliņu es laužu." Paldies! Gaiša, sirnīga! "Katram vārdam savi spārni" (37.lpp.) Visam, katram jau.

4/13/15 11:11 am

Gaiši rūsgani citrondzeltenie kārklu zari uz tumšpelēkā vēl kailās aprīļa mežmalas fona. Sakrājušās nakts lietuslāses metāla sētas apmalē. Dažviet sākuši sazaļot stiebri brikšņos. Un pat, ja šodien nav saules, bet visu turpmāko nedēļu sola vēsu, ir pavasaris, gadaiku maiņa, tik harmoniska, ka jāpaveras apkārt un jāmīl dzīve (punkta nav)

4/7/15 11:36 am

Viss šis laiks ir bijis labs. Visi šie mēneši. Gadi.

Šorīt atkal uz brīdi sajutu ierasto beziemesla nogurumu no visa, dzēru kafiju, noskatījos filmu Cake (Daniel Barnz, 2014) un vienlaikus apzinos, ka ir labi. Neskatoties uz daudzām lietām, pat ne uz to, ja nākamajā brīdī jāsāk šaubīties. Viss vienkārši ir un notiek. Arī ne tā, ka tā būtu padošanās. Drīzāk - atlaižu vaļā iedomas. Jā, iedomas joprojām pastāv, te tās ir, nekur nepazūd. Vienkārši vairs nepārdzīvoju tik ļoti, dažreiz pārdzīvoju, bet mazāk, jo zinu, ka tās ir tieši iedomas nevis realitāte. Viss notiek uz labu, pat, ja ir šie sagurumi un visādas domas, tik un tā. Un daudz skaistu brīžu. Un daudz labu iespēju.

3/3/15 09:53 am

Iepriecinājumi:

Pieauguša cilvēka izvēļu pilnajā dzīvē, iespēja veikt arī mazāk racionālas, bet iespriecinošas izvēles, piemēram: pierakstus rakstīt kladē tikai labās puses lappusēs un aptiekā iegādāties tādu klepus sīrupu, kas arī pēc garšas patīkams - garšīgs.

Un šorīt brīdi skaisti snieg. Martā. Sniegpārslas.

3/3/15 09:28 am - Anna Voskampa “Tūkstoš dāvanu. Uzdrīkstēšanās dzīvot pilnīgi tur, kur esi”

   “”Dāvanu saraksts”. Iesāku šo srakstu. Pierakstu nevis dāvanas, ko vēlos, bet gan tās, kas man jau ir.

     1. Rīta ēnas uz vecajiem grīdas dēļiem
     2. Ievārījums ar kaudzi uz grauzdiņa šķēles
     3. Zilā sīļa kliedziens egles galotnē
   Tas ir sākums, un es smaidu. Pati nemaz nespēju noticēt, kā es smaidu. Tās taču ir pavisam parastas lietas, un varbūt es pat nesaprotu, ka tās tiešām ir dāvanas, iekams uzrakstu, un tad tās tieši tā izskatās. (..) Šāda pierakstīšana – tā ir tāda kā... mīlestības izritināšana.
    Tā var derēt kā uzlieta.
     16. Floristu veikaliņa zaļo lapu dzīvības smarža
     17. Viņa veco ceļu krakšķēšana
     18. Vējš, kas matos ienes apkārtējās dabas smaržas
   Un tad, kad visa māja jau guļ ciešā miegā un vienīgi suns ārā mauriņā rej kā traks, lūkojoties uz auksto, apaļo mēnesi, es domās pārskatu pirmās dienas sarakstu, dažas no tūkstoš dāvanām. Atkal redzu dienas pieturas punktu, un tie kļūst par miniatūru dzīves albumu. Šī saraksta rakstīšana ļauj man justies... laimīgai. Augu dienu. Es tik tikko spēju noticēt, ka to panāk šī plūstošā apziņas straume, upe, no kuras dzeru un kurā veldzējos.” (48.-49.lpp.)

   “Gribu iemācīties būt pateicīga, neņemot vērā to, vai manas rokas ir pilnas vai tukšas.” (51.lpp.)

   “Tieši pateicība vairo prieku un padara jebkuru dzīvi nozīmīgu, un es alsktu pēc tā.” (52.lpp.)

   “Un, lai mācītos, vajadzīga vingrināšanās – dažkārt apnicīga vingrināšanās.” (59.lpp.)

    “Dažreiz es paņemu fotoaparātu, un tas ir āmurs.

   Objektīvs ir mana tinte, kameras acis ir sensors, un pikseļi rāda attēlu. Ieslīdinu fotoaparātu kabatā, tādu plānu “ziepjutrauku”, un tas ir vēl viens paņēmiens, kā veidot hroniku, kā piespiest acis atvērties, kā saņemt mirkli ar godbjīgu pateicību.” (60.lpp.)

2/22/15 12:37 pm

Koki gaiši rūsgani agrā pavasara saulē, retām vietām iepelēka sniega atlikumi.

2/20/15 07:11 am

Neko daudz nevajag. Nevar teikt, ka pavisam neko. Bet tik tiešām neko daudz. Nostrādāt maizes darba (jo vienkāršāku, jo labāk, vienkārši darīt) dienu, pārnākt, paēst, pastaigāties ar suni, paskatīties kaut ko, gulēt mierā. Iespēju brīvdienās kadreiz tikties ar draudzīgi noskaņotu sarunbiedru, aiziet uz kino, aizbraukt kādā mazliet garākā pastaigā.

Viņa jautāja, vai es atceroties, kā mēs savureiz pētījām mākslas galeriju piedāvājumus, gājām ekspedīcijās. Vairāk jau tā bija viņas iniciatīva, kurai paretam atsaucos. Jā, tas bija skaisti. Nu vairs nav iekšā. Tikai vienkāršība.

2/19/15 07:52 am

- Kas veido autoru?
- ... Ne tikai uzrakstītais un lasītājs, bet arī lasītais. Mūsdienās citreiz nesaprot, ka ir arī jālasa. Tā iespējams uzzināt, kā var rakstīt. Un citreiz, lasot, rodas iedvesma rakstīt, kaut arī uzrakstīts tiek pavisam kaut kas cits, par citu tematu un citādā stilā, bet ierosme nākusi no lasītā.

(pašas vārdiem, dzejnieka un prozaista Aivara Eipura jeb Eduarda Aivara sacītais, 18.02.2015.)

2/19/15 07:45 am

Pelēkais. Namu rindas iepretim autobusa pieturai pasteļtoņos. Austiņās dziesmas no kādas uzietas izlases Relax.

2/17/15 09:45 am

Lāgiem tik neparasti kaut kur braukt, un liekas, ka tik mājās nepaliek ieslēgta plīts vai nesāk tecēt ūdens kādas avārijas gadījumā. Protams, darbadienās tiek iets uz darbu un sanāk tāpat stundas prombūt. Bet aizbraucot ārpus mazpilsētas, liekas, ka tas ir lielāks notikums un var atgadīties arī lielāki starpatgadījumi. Jo visa iedzīve notiek ierasti rimti, bet brauciens kā lēciens nezināmajā. Pat ja tikai pazīstamo satikšana uz tējas tasi. Beigu galā viss tomēr nostabilizējas, gars pieņem kustību, vakarā iedegas ielu apgaismojums. Ir laba sajūta par visu kopumā, arī tāpēc, ka rimtums var atsākties.

Kad autobuss brauc pāri tiltam, spīd neierasti spilgta ziemas saule (maigais februāris). Kāda vienkārša sieviete miera gados risina krustvārdu mīklas. Katrs tur gara modrību, kā māk. Man patīk tie, kas uztur gara modrību, nestresojot, tie, kas atklājuši šo spēju.

2/11/15 10:15 am

Tieši šodien, uz mirkli, sailgojos pēc ziediem koku zaros. Tādiem pavasarīgiem. Aličas plūmju koku zarotnēs, baltiem, sīksīkiem, ar mazliet rozīgu pieskaņu, ziediņiem. Un zila debesjuma. Samērā drīz taču būs. Tas labi.

Vēl mirklīgi ievēlējos, kaut varētu vismaz reizi mēnesī iet uz kādu kinofilmu un pēc tam ar kādu pārspriest tieši redzēto. Tas nav neiespējami. Tad jau dzīve ir laba. Jā.

12/22/14 05:37 am

Viena no spēcīgākajām lietām, kas pietrūkst virtuālajā realitātē, ir iespēja iemūžināt iespaidus, paglabāt skaistas atmiņas. Iespējams, būtu vajadzīgs domāt par dizainu, bet nezinu, vai tas paglābtu, tomēr varbūt. Fastrbooks ir tiešām laba aplikācija, biju pārsteigta, ka par samērā nieka mēneša vai ceturkšņa abonementu pieejamas vairākas jaunākās grāmatas. Tomēr, varbūt tas ir vecums, bet vakarā pārbraucot mājās, apguļos uz sāna, ieritinos segā, un izvēlos atvērt drukāto grāmatu kartonpapīra vākos. Jo vajadzīga noskaņa. Skaistā, labā, mīļā noskaņa, kas vienmēr pavada tekstu un tā noformējumu, ko satausta roka un prāts tad gluži nevilšus pierimst. Vienmēr priecājos, ka ir pieejamas grāmatas, vienmēr vēlos pie tām atgriezties, paturēt šo iespēju. Ielikt grāmatzīmi, nākamreiz atvērt un zināt, ka vēl atlicis lasīt tik un tik, apmēram puse vai mazāk, paskatīties lappušu kopskaitu, atkārtoti palasīt anotāciju uz aizmugurējā vāka. Paretam veikt pierakstus uz lappušu malām vai salikt līmlapiņas un pēc laika zināt, ka toreiz tas kaut ko nozīmēja. Grāmatas un grāmatplaukti ir viena no visjēgpilnākajām skaistajām lietām uz pasaules.

12/17/14 10:45 pm

Atteikšanās šķiet vilinoša. Ideja. Tu ej pa ielu, un pretī sitas vējš vai lietus, vai sniegs. Uzspīd saule. Tu zini, ka ne vienmēr spēj atteikties, bet zini arī, ka pienāk brīdis, un tas notiek. Tu atsakies, piemēram, no tā, ka tev varētu būt taisnība. Tu atsakies no kādas piesātināšanās. No vēl kaut kā. Viss turpinās. Nekas nav tik vienreizēji neatkārtojami, nekas nav galēji vispār, nav tā, ka tu un tikai tu būtu kaut kā epicentrā, bet atgadās arī pārsteigumi, jo citādi mazinātos dzīvības garša. Tomēr. Atteikšanās ir tas, par ko mazliet sapņaini nodomāju. Ka, lai vai kas, atteikšanās ir paliekoša. Lai vai kā gadītos pieļaut kļūdas, lai kā liktos, ka kaut kas ir ne tā, tik un tā pastāv iespēja atteikties no kārtējā lepnuma kārdinājuma. Un spīd saule, spīd pār pielijušo ielu, kā šorīt. Un nekā tāda jau nav, tikai ikdiena. Priedes, egles, bērzi. Ielas, mašīnas, ēkas. Domas, fantāzijas, piestāšanas apziņas momentuzņēmumi.

11/27/14 07:49 pm

Reizēm liekas, ka neko vērienīgu vairs tiešām nevajag. Tas ir tā - ej un uzņem pāris iedomāti poētiskas bildes, pie sevis priecājies pa mazam gabaliņam. Un viss. Tas arī viss. Jo... ir labi. Neko daudz nevajag. Nevis tāpēc, ka pamatā ir vilšanās un vairs negribas. Nē. Kaut gan, pa kādai vilšanās sajūtai jau arī piemeklē, protams. Bet ir labi tāpat vien, tāpēc, ka ir labi, un viss. Varbūt tā ir kāda redzes mainība, kas šobrīd liek būt tādos ieskatos. Ir pat mazliet pārsteigums. Jo bijis tik ierasts žēloties un žēlot sevi. Tagad arī atgadās. Tomēr ir arī kāda pārmaiņa. Tā, it kā būtu pieņemts lēmums, lai kādas sadzīves lietas arī notiktu, izbeigt vienmēr justies sliktāk kā iespējams. To nevar apgalvot par ikkatru situāciju. Drīzāk tas ir atvieglojums par to, ka vispār kaut kad iespējams nejusties arvien sliktāk. Ka ir pāris mazās lietas, kas šķiet patīkamas. Ka ir pāris cilvēki, ar kuriem var pārmīt pa vārdam. Ka ir iespējams kādreiz pasmaidīt. Ka var doties pastaigās un vērties augšup - domās patverties.

11/15/14 05:34 pm

Ir patiesi skumji reizēm. Ka cilvēkus, mani mēdz pārņemt tik liels nogurums, lai vairs nespētu atsaukties uz cilvēcību. Un ļoti gribētos patiesi mazliet vairāk pieaugt. Apzināties, ka tik tiešām mana dzīve nav visīpašākā un vissvarīgākā. Nevis, lai kaut ko pierādītu, apliecinātu, bet drīzāk, lai pamainītu reakciju virzību. Jo būtu tā kā laiks. Novērtēt esošo. Un pat tad, kad kaut kam nav iekšā, tik un tā piecelties un izdarīt kaut ko, ko vajag. Daudzreiz nesanāk. Tomēr. Ir kaut kas arī pašā domā kā tādā. Jo apkārt ir mīļi un cilvēciski skaisti cilvēki. Vīrietis, sieviete - cilvēki. Un kopumā dzīve - laiku pa laikam jāatzīst pats dzīves faktors. Vismaz sajūtu, ka vajag atzīt. Par spīti visam. Un tas arī viss. Nekā tāda, tikai pāris teikumi atnāca šovakar. Caur nogurumu, kas liekas bezgalīgs, bet nav taču. Un, iespējams, kaut pa reizei, tomēr kaut kas arī izdosies, vismaz daļēji, vismaz šis un tas no tā, par ko klusībā... tā vienkārši. Varbūt arī neizdosies, un neskaitāmas reizes neizdosies, bet tad kaut kad pienāks brīdis un izdosies...

11/10/14 08:26 pm

"Krietnu duci putnu pa šo laiku esmu iemācījusies atšķirt pēc balss. Es staigāju pa Reinas pļavām un tos vēroju. Man ir tālskatis un tas, ko sauc par kārtīgiem apaviem. Putni, man nākot, nelido prom. Esmu neredzama, pelēki mati, pelēkas acis, pelēka seja, zobi, jaka - viss pelēks. Mana vecuma sievietes prot kļūt neredzamas, mēs protam gandrīz visu." (Katarīna Hāgena "Zivju gārņa sauciens", 46.lpp.)

10/22/14 09:31 am

Balansēšana. Vakar ar katru no kolēģiem, mēs jau samiedzam acis, katrs kaut ko kaut kādā brīdī padomājam, pasakam frāzes nodevīgās intonācijās, tad atkal "debesis noskaidrojas", pasmaidam, patērzējam. Vadītāja sākotnēji ietur izvēlēto pozīciju, paraustu plecus, eju tālāk darīt lietas, pēc tam viņa atzīst, ka prātīgākais nesarežģīt dzīvi. Uzvarētāju nav. Mēs visi esam vienā telpā, jūtam gaisotni, paši pie tā paliekam vai mainam. Un uzvarētājs ir katrs.

Pašā vakarā apstrādāju bildes līdz pusnaktij. Nosūtu. Līdz vieniem naktī lasu grāmatu. Un šorīt tikai deviņos pamostos, neierasti vēlu. Būs jaizkonspektē raksts, jāuztaisa prezentācija pasākumam. Jāpieņem, ka, iespējams, būs arī jānorunā.

Vakarrīt bijām ar suni garākā pastaigā, pa neierastāku ceļu, retāk staigātu. Skaisti - bērzos retas lapas, apses nosegušas ceļu ar dzeltenu paklāju, zeme kā tīrelis, brūnpelēkos toņos ar celmiem vietvietām. Varētu atkārtot. Mierpilni, līdzsvarojoši. Līdzi kabatā šokolādīte "Miks", Laimai ir tāda, atmiņas no pusaudžu gadiem, kad sāka parādīties lielkonfektes.

10/18/14 05:53 am

Un katru reizi no jauna, tomēr, jūtos pārsteigta par cilvēku reakcijām, par pašas reakcijām. Visa darbošanās, darbs nebūtu nekas emocionāli pārlieku nogurdinošs, ja ne cilvēki. Ar jautājumiem - robežu taustīšanu, un reakcijām - reizēm sakāpinātām, mazāk adekvātām. Ilgojos pēc kakta stūrī, kur veikt uzlikto pienākumu, bez pārmēru komunikācijas. Patiesi ilgojos. Bet, kā H. raksta - jāatlaiž. Un pie sevis, domās, bieži pieminu, ka jāpieņem. Jāļauj notikt tam, kas notiek un notiks, jāļauj sev kļūdīties vārdu izvēlē, jāļauj būt emocijām, jāļauj citiem reaģēt pa savam, jāatvainojas (dažreiz ir labi atzīt, bet ne dramatiski, vienkārši pateikt: "es atvainojos, ceru, ka rītdiena būs labāka", un atlaist, tāpat arī atlaist citus, atļaut visam ritēt). Nezinu, kas notiks tuvākā un tālākā nākotnē. Bet no tā, ka paliks neizrunātais un drāmas, nepiedotās lietas, arī labāk nepaliek. Tāpēc. Kā ir tā ir. Nejūtos radīta darbam ar cilvēkiem, tomēr, patiesi nejūtos, ka tā būtu mana īstā vieta, ka es pati adekvāti dotu labāko apmeklētājiem. Bet tā ir iegrozījies. Sākumā vēlējos šo darbu, jo mani vadīja ilūzijas. Tagad apzinos ilūziju skaistumu un mānīgumu. Ilūzijas gan joprojām pastāv, attiecībā uz citiem apstākļiem, arī tās pagaidām ir tikai iedomas, nekas konkrēts. Bet pieņemšana un atlaišana atvieglo. Atzīšanās, ka paveikt kaut ko tuvu perfektumam nesanāk. Atzīšanās, ka ir kā ir. Un turpināšana. Jo nevar uz burvju nūjiņas mājiena visu pārvērst. Arī atzīšana, ka jāturpina, ka turpinās. Ka cilvēkos ir rakursi, ja palūkojas garāmslīdoši, viņus apspīd gaisma, stari no loga puses (vakar bija saulaina diena), cilvēki ir skaisti, visi vēlas kaut ko labu priekš sevis, tik vienkārši ir iekārtota dzīve.

Tā varētu vienkārši veikt ierakstus: šodien kārtējoreiz noguru no cilvēkiem, bet diena bija skaista, zeltains oktobris, valdzina. Ziemas mēnešos par to pašu, ar citām piebildēm par laikapstākļiem. Šad un tad būtu ekspansija, kāds brīnišķīgs piedzīvojums pieredzēts, kāds atklājums. Kadreiz kāda fotogrāfija. Tā arī dzīvoju. Kopumā ir labi. Ilgošanās virza, bet vajag tā, lai neplosa un nesaārda. Pamazām izdodas. Vienkārši dzīvoju. No rītiem kafija, pa dienu šokolāde, tēja, vakaros grāmata, seriāls, sildošs dzēriens, miegs, mūzika aizmigšanai, miers, un jauna diena. No rītiem tagad ilgāk tumšs, vakaros ātrāk tumšs, bet pa dienu tik skaisti, tieši tāpēc, ka īsāks sprīdis dienai. Divas brīvdienas ir daudz, ne visiem tā ir. Janovērtē, jāiziet pastaigās, jāieelpo un jāierauga. Būs labi. Un jau ir labi.

10/15/14 08:53 pm

Vienkārši zinu, ka oktobrī jābūt rudenim. Un, garāmejot, pavīd dzeltenais. Bet steiga ir visaptveroša. Un šorīt brokastīs, tāpat arī pa dienu negribējās ieturēties. Lai nekavētu laiku. Protams, kaut kas apēsts tika, varbūt pat par daudz, nezinu, nebija laika pievērsties. Vakariņās kaut kas gatavs, un darīts. Kāpu pa trepēm, vienā brīdī ieprātojos, kā būtu, ja nupat ātri tiktu iedzerts un tad tāpat ātri iekāpts gultā, ātri aizmigts, ātri no rīta pamostoties. Protams, tā nenotiek, ir zināms atslābums tomēr pašā vakarā, tāpat kā pavisam agri no rīta. Tik daudz ir bijis. Dienas piepildītas. Un ir arī labi. Kaut kur apziņas plūsmā. Tik, cik sanāk laika aptvert - labi.

10/13/14 07:22 am

Notiek tas, par ko iepriekš nav domāts. Vai nu tas attiecas uz miera gūšanu kādos veidos, vai uz trauksmes momentiem. Varbūt vienkārši agrā jaunībā ir citi ieskati, kas vēlāk, pieaugot (taču ne līdz galam, jo eksistence turpinās), transformējās, iegūst citu virzienu. Pat pirms pāris gadiem domātais, ir pamainījies. Un vēl pēc pāris gadiem, iespējams, arī mainīsies. Konkretizējas vērtības, balstītas pieredzē, realitātes varēšanā un nevarēšanā.

10/10/14 07:19 pm

Visi kādreiz jūtas nederīgi, neiederīgi. Tas uznāk. Vienkārši. Nekas neparasts. Biežāk, retāk. Ir vēlme pēc kāda atkāpšanās ceļa. Tas ir, falsifikācijas. Šķituma, ka kaut kas nav īsti labi. Un tad tas tiek izteikts, ka gribētos savādāk. Bet nekonkrēti, runāšanas pēc. Visbeidzot ierastie motīvi turpinās. Tā arī šodien. Tāds egoistisks "klau", un tālāk nekā, "jūs, pārējie" dzirdējāt, bet neko nevar darīt, dariet ko gribat. Zinu, ka vajadzētu retāk šādi. Ka patiesi jābūt arī pateicībai, tai jātiek izteiktai. Jo apkārtējie nav nodalīti, atšķirti, mistiskas esamības. Visur ir dzīva pulsācija. Jāpateicas. Ne vienmēr tieši. Vienkārši tikpat vienkārši kā būvējot atkāpšanās ceļus. Tas ir skaisti, ka citi pastāv, tas arī kliedē bažas, tomēr tieši mijiedarbībā rodas gan egoisms, gan spēja atiet. Vienatnē reti. Un jāaizdomājas. Jāpaskatās acīs. Paldies, dzīvei! Darbs, lai vai kāds, ietver citus, un citi ir īpaši. Paziņas ir interesanti, arī pieņemoši, tik daudz, cik var un cik varam. Vakarā bija laba saule, rozīga pamale, nekāda kiča, viss no dabas, par dabu. Tās pāris minūtes ieelpojot, palika taisnīguma sajūta, mirklīgi, bet vienlaikus arī gandrīz no nekā. Un rīti tāpat to dod, mirklīgumu, kas palīdz.

9/24/14 07:15 am

"Rit vienalga kāda gadsimta, vienalga kāda gada, vienalga kāda mēneša, vienalga kāda diena." (Andris Ogriņš "Pēdējā santīma grāmata", 61.lpp.)

9/17/14 09:09 am

Mangaļsalas mols. Rīgas apkaime. Vieta, kur Daugava satiekas ar jūru. Kreisajā mola pusē ūdens gaiši zils, sīkiem vilnīšiem. Labajā pusē tumšāka dzelme, baltas putu šļakatas gar sūnuzaļiem akmeņiem. Saule tieši zenītā. Diena skaidra. (Skaidrība piemeklē vairākās nozīmēs.) Mola klinšainā ietve, rudens lapu čeļš, brauktuve. Līdzi riekstu maisījums un āboli, ap pleciem sildoša vējjaka. (Siltums tomēr mūs paglābj, piepilda, virzamies tālāk.)

9/13/14 06:56 am

Tie ir sazīviskie trokšņi. Trauku šķinda, ikdiena. Telefonu melodijas sabiedriskajā transportā. Skolēnu drūzma. Sēdvietās esam iespiesti plecu pie pleca. Aiz loga smalks septembra lietus. Dienasvidus samērā gaišs. Ir iespēja. Vienmēr ir iespēja. Kaut arī joprojām, paejot divām atvaļinājuma nedēļām, turpinu ilgoties klusuma, piedzīvot to - mieru, un neatdzerties. Arī autobusa sprostā var patverties domās, izvilkt no somas grāmatu, iegrimt lasīšanā, rast patvērumu.

9/12/14 09:10 am

Zinu, ka dzīvoju. Un dzīve ir laba. Tā ir laba no rīta, baudot kafiju. Tā ir laba, braucot vilcienā, lietus nelīst, pirmās dažas dzeltējošās lapotnes pīlādžos un bērzos. Diena, kas padevusies viegla, gaiša un vienkārša.

9/9/14 08:26 pm

- Tev viss kārtībā?
- Nē.
- Un Tev?
- Arī nē.
The L.A. Complex, Tv Series (2012, 1.sezonas 6.sērijas 42. minūte)

9/7/14 11:28 am

Pastaigas ar suni laikā lasīju bibliotēkā no laikraksta izkopētu interviju "Antans Sutkus: Mīlestības resursi nav neizsmeļami". Staigājāmies, zālājos slēpās plēsonīgi kaķi, turpat lēnīgi pārvietojās cilvēks, balstīdamies uz spieķa, kāds vīrs pie vaļējām garāžas durvīm laboja braucamrīku, netālu atslējis laika zoba skartu, bet mīlīgu tabureti, jutu arī sevī saulainās brīvdienas nesteidzīgumu. Pārnācām mājās, vēlāk būs vien jāaiziet iepirkt kāds ēdamais. Varbūt izdosies noskatīties kādu filmu. Grāmata tiek lasīta pa nodaļai, tad partraukums, cits detektīvromāns, un pēc laika nākamā nodaļa. Savukārt vakar bija velobrauciens pa brīnumskaistiem meža ceļiem, laiku pa laikam paveroties uz augšu, kā saule iet caur septembra lapotnēm.

9/4/14 11:03 am

Noskatījos Welcome to the Rileys (2010). James Gandolfini likās reālistisks: epizode garāžā, epizode ar paslēptajām alus skārdenēm leduskapī. Bija pāris amerikānismi, kaut kā mazāk ticamas lietas, ka cilvēks var piepeši izdomāt nestrādāt, bet varbūt arī var, ka var nesatraukties, ja mašīna kaut kur tiek pamesta un sākt braukt ar otru piederošo, jo ir vairākas, tāds sīkums. Stāsta noslēgums patika ar to, ka tas bija. Tomēr filma attiecīgam noskaņojumam. Domāju, ka nevarētu jebkurā novakarē piesēsties un skatīties. Biju redzējusi fotoattēlus ar Juliette Binoche un Kristen Stewart, ieinteresējos par jauno filmu Clouds of Sils Maria (2014), taču vēl nekur neuzgāju informāciju par skatīšanās iespējām, toties pamanīju citas filmas un, lūk, redzēju šo.

8/28/14 08:16 pm

Seriālā viņš pasaka, ka ir atteicies no savām iegribām, vēlmēm, ka saredz mērķi. Džo. Aizmet pa gaisu tabletes, aizlidina atkarību. Tobrīd klaiņojošs suns piesitas, vēlāk aizskrien. Tāda epizode. Viņš nezina, kas sekos. Iespējams, viņš pat nezina, cik ilgi atlicis. Tur savērpjas sižeta līnija līdz galam nepasacītajā. Viena sērija bija pietiekoši, šim brīdim. Joprojām atceros "Purpuras upes" ar Reno. Šeit laiks ir gājis, ievērojamu sprīdi virzījies. Skatiens. Parastība. Idejas. Ierobežotība. Bet varbūt arī iespējas.

8/27/14 09:07 am - Simsiona ""Rozijas" projekts"

"Man vairs nevajadzēja būt saredzami dīvainam. Es spēju iekļauties uzvedības protokolos, ko ievēroja citi, un palikt nepamanīts viņu vidū. Bet kā es varēju būt drošs, ka citi nerīkojas tāpat: piedalās šajā spēlē, lai tiktu pieņemti, tomēr visu laiku nojauš, ka atšķiras no pārējiem?" (248.lpp.)
"Nespēja (vai ierobežota spēja) just empātiju nav tas pats, kas nespeja mīlēt. Mīlestība ir stipras jūtas pret otru cilvēku un nereti runā pretī loģikai. " (251.lpp.)

8/25/14 06:31 pm

"Mīlestība ir ļoti tuvu. Tev nav jāgrib būt lieliskam. Tev pat nav jāzina, kā tas ir - būt lieliskam. Viss pārējais ap tevi jau tāpat ir lielisks."
(Lārca Diāna. Dzīve pirms dzīves : [par jauniešu dzīvi mājā Ļeva Tolstoja ielā Igaunijā, Tartu] // Geo, Nr.6 (2014, jūn.), 105. lpp.)

8/23/14 07:51 am

"Kāpēc daži (tostarp es) gūst baudu, redzot, kā vēsturiskos darbos, romānos, biogrāfijās tiek atspoguļota kāda laikmeta personāža "ikdiena"? Kāpēc tāda ziņkārība par sīkumiem, maltītēm, dzīvesvietu, apģērbu utt.? Vai tā ir "realitātes" (bijušā būtības) izfantazētā garša? Un vai tieši fantāzija nepiesauc "sīkumus", niecīgo, privāto ainu, kurā es itin viegli varu iederēties?" (Rolāns Barts "Teksta bauda", 52.lpp.)

8/19/14 10:11 am

Šorīt palodāju pa Facebook fotogrāfu lapām, papriecājos, cik dažādi rokraksti - kontrastaini ietonēti, blāvi ietonēti, melnbalti, pelēkpelēki, uz glamūra pusi - skaisti, tik daudz labu lietu, un daba skaista, paliek arvien skaistāka. Rudens sākums ir kā pasaka, augusta beigas, septembris, oktobris! Patīk maijs, jūnija sākums un tad rudens sākums. Arī ziemā gan ir tie īpašie brīži - tikko uzsnieg, smalkas vērpetes, apledojums un saule uz tā, vispār sārta ziemas saule auksti zilganās debesīs. Tajos brīžos kaut kā ir vērts... dzīvot, būt, spiest slēdža pogu, pēc dzert siltu tēju, kafijot.

Viss kopumā reizēm liekas tik sirreāls, nezinu kā, bet lāgiem tiešām pārņem dejavu jeb neticamības izjūta, ka kaut kas tas jau ir noticis vai arī, ka tas ir kaut kāds sapnis, kaut kāda pāreja starp domām un sadzīves realitāti. Bija tāda bērnu filma, kaut kas par pāreju, fantāzija, ka zēns nokļuva pārejas pasaulē un meklēja tēvu, viss tāds mirdzošs un vienlaikus spokains.

8/17/14 12:55 pm

Mazliet vēsākais laiks tieši patreiz ir pašā pašā laikā. Ļoti novērtēju. Priecājos. Pateicīga.

Savā ziņā tie ir patīkami rituāli. Apvilkt jaku ap pleciem, ļaut mazliet plandīties vējā, iet, soli aiz soļa, re kā. Skaisti un sildoši, jo tā ir atrasta, šī vajadzība pēc jakas, un tas ir iespējams, jaku var apvilkt, dzīve ir iespējama, ir varēšana, var pasapņot un tik tiešām arī varēt (apvilkt jauku, tad novilkt, nolikt pa rokai), tik patīkami.

8/17/14 12:48 pm

Rotēšana ap sevi pārtraucas. Vismaz reizēm. Šodien bija tāds moments. Kad gāju uz veikalu, kad nācu atpakaļ, atrodoties ceļā, esot gaisā, tur kaut kur, virmošanā. Atslābinoši pārtraukta noņemšanās ap un gar sevi. Vismaz kaut kādā ziņā, vismaz daļēji. Bija ēnas, paguvu galvā ierunāties, ka atkal apveļos, bet bija viegli, par spīti nemazgātajiem matiem un drānām smaidot sasveicinājos ar pazīstamiem pretimnācējiem, priecādamās par viņu smaidīgumu, neturpinot sevī nezkādus dialogus. Zinu, ka tas nepačib pavisam, ka viss tepat vien. Varbūt tieši tāpēc var priecāties par brīdi atslābuma no sevis.

8/17/14 11:01 am

Sāku lasīt vairākas grāmatas vienlaikus.

Greiems Simsions "Projekts Rozija", Viljams Brūss Kamerons "Ziemassvētku suņi" un Osho "Par seksu".

Un visi labi, visi mīļi, kā ir sacīts kādas cita izdevuma virsrakstā. Rozija ir pat mazliet ekstravagants darbs, par vīrieti sirgstošu ar kādu autisma paveidu, kurš visai burtiski uztver apkārtējo sacīto un izjūt grūtības socializēties, tāpēc nolemj atrast sievu ar anketēšanas palīdzību, un tad, kā nu tas viss izvēršas, cik brīžiem komiski, labestīgi. Suņi ir ļoti atvieglinošs stāsts, tik ērti nesarežģīti lasīt, ka ķermenī (acīs, skaustā) gandrīz uzreiz momentāni iemājo tāds atslābums, ka var pasmieties un labpatikā noņurdēties. Sekss nav gluzi mana prioritāte, lai vai kā šo apgalvojumu varētu pēc tam izvērst un apvērst, vienkārši biju kaut ko senāk pašķirstījusi no Ošo un tāpat šoreiz pašķirstu, ir savādāk nekā pāris citās lasītās grāmatās par tematiku, visai nereālistiski vietām, bet tagad taču vārda brīvība, un slikti jau nemetas, tāda dzīve, dažnedažāda izpausmēs.

8/15/14 07:21 am

Šorīt pārrakstījos vēstulē, pasakot nevis perfekcionisms, bet PERFEKCINISMS. Kas zin, varbūt uz to pusi arī velk.

8/13/14 10:51 am


Tomēr reizēm patīk, ja ir mazliet, pavisam drusku, nu tā viegli viegli, par gaišu bilde, jo tad liekas, ka viss ir tāds gaišāks un svaigāks, arī kaut kā sirreālāk, realitātes tāpat gana...

8/10/14 11:55 am

Filma Frances Ha (2012). Viņa cenšas smaidīt par dzīvi un par sevi. Tādā skumjā vieglumā. Un filmas melnbaltā versija to vēl vairāk izceļ. Viņas mati mezglā pakausī, punktaina kleitiņa, melna jaciņa. Viņa tiešām tiecas visu un visus uztvert viegli un priecīgi. Viņa saka vārdus: "Es tevi mīlu" un "Es jūs mīlu".

- Nu, kā tev iet?
- Labi. Normāli. Dzīvoju it kā. (smaids, balss priecīga)

- Tu esi bijusi Parīzē?
- Jā, sen. Tas bija sen. Tas neskaitās. (smiekli)

- Kas tu esi?
- To nevar tik viegli izskaidrot...
- Tik sarežģīts amats?
- Es vienkārši tā īsti nestrādāju. Esmu dejotāja, laikam.
- Ā, skaidrs.

Aptuveni 48 - 51 minūtē filmā par to, ko meitene vēlētos no attiecībā, ja tādas rastos. Viņa ierunājas par to tā aizgrābti. Apkārtējie tusiņā sēž, klausās mazliet garlaikoti, un ir tik tāli un sveši. Tad meitene dodas prom no pasēdēšanas, ceļā sastop vēl paziņas, runā un atkal pretim ir tāli un atvešināti, bet viņa pasmaida, pasmejas, dodas atkal tālāk - viena. Filmas beigās viņa viena dejo pie strūklakas.

- Kā tev iet?
- Super! Lieliski!


http://www.imdb.com/title/tt2347569/?ref_=nv_sr_1


8/10/14 09:11 am


Satikāmies, kad gājām uz veikalu pēc dzeramā krājumiem vasaras tveicē. Un, kamēr saimnieki tērzēja, es mēģināju nodibināt kādu kontaktu ar šo piemīlīgo, svaigi safrizēto jaunskungu, kurš vienubrīd arī ļāvās, sak' ja jau tev tā vajag lūgtum arī. Skaists un jauks raksturā, cik varu spriest, prieks.

Powered by Sviesta Ciba