Tie ir sazīviskie trokšņi. Trauku šķinda, ikdiena. Telefonu melodijas sabiedriskajā transportā. Skolēnu drūzma. Sēdvietās esam iespiesti plecu pie pleca. Aiz loga smalks septembra lietus. Dienasvidus samērā gaišs. Ir iespēja. Vienmēr ir iespēja. Kaut arī joprojām, paejot divām atvaļinājuma nedēļām, turpinu ilgoties klusuma, piedzīvot to - mieru, un neatdzerties. Arī autobusa sprostā var patverties domās, izvilkt no somas grāmatu, iegrimt lasīšanā, rast patvērumu.