Vai ir kaut kas tāds, par ko dzīvē nevarētu pateikt, ka dzīve vienkārši notiek un turpinās... Nezinu. Slimības, traģēdijas - jā! Bet ikdiena un sadzīve, tā tas vienkārši notiek.Tas nav uzreiz pasaules gals, kāds skatiens vai balss intonācija. Tas arī nav vienmēr personiski. Ir tā, kā ir. Un tas, ko varam - reaģēt pa savam, tā lai būtu iespējami harmoniskāk sevī. Novilkt kādu robežu. Nededzināt tiltus. Bet atļaut sev robežu, cik daudz pārdzīvojam, iesaistamies, uzņemamies, atbildam. Ne nepārtraukti, bet vismaz tad, kad tas tomēr iespējams - robežu novilkšana. Nepārmetot sev, citiem. Vienkārši apzinoties.