09:34 am
Pārdzīvoju, ka neizdevās uzrakstīt rakstu. Pārdzīvoju, ka vārdi mani pametuši, ka viss beidzies, ka vairs nekad, šķietami, nefunkcionēšu derīgā veidā. Protams, tā ir drāma. Tā ir iestigšana. Jauni kārdinājumi jaunām drāmām. Iekšējās nekurienes vidu. Ar apziņu, ka esmu darījusi sliktu un tad savukārt nedarījusi vispār. Ar apziņu, ka visas dzīves laikā nespēšu to vērst par nebijušu. Ar to apziņu, ka nav laba šāda egocentriska eksistence. Ar to, ka es nemaz nevaru.
Pārejošās lietas, mainīgās domas. Drīz ziema, 2015.gadu nomainīs nākamais gads. Viss rit savu gaitu.
[rakstīts bloknotā septembrī]
09:41 am
Vai ir kaut kas tāds, par ko dzīvē nevarētu pateikt, ka dzīve vienkārši notiek un turpinās... Nezinu. Slimības, traģēdijas - jā! Bet ikdiena un sadzīve, tā tas vienkārši notiek.Tas nav uzreiz pasaules gals, kāds skatiens vai balss intonācija. Tas arī nav vienmēr personiski. Ir tā, kā ir. Un tas, ko varam - reaģēt pa savam, tā lai būtu iespējami harmoniskāk sevī. Novilkt kādu robežu. Nededzināt tiltus. Bet atļaut sev robežu, cik daudz pārdzīvojam, iesaistamies, uzņemamies, atbildam. Ne nepārtraukti, bet vismaz tad, kad tas tomēr iespējams - robežu novilkšana. Nepārmetot sev, citiem. Vienkārši apzinoties.
09:47 am
"Vai es gaidu, kad sāksies mana īstā dzīve?
Ziniet, man ir četrdesmit gadu. (..) Īstā dzīve nekad nav pilnīga. Arī manējā. Tai, tāpat kā katram cilvekam, piemīt trūkumi. Neaizpildīti laukumi, kas izraisa sāpīgas ilgas. Šos laukumus aizpildu un izdzīvoju iztēlē. (..) Jā, un es spītīgi, nesatricināmi gaidu, ka šie sapņi varētu piepildīties tajā īstajā dzīvē, kas rakstāma bez pēdiņām. (..) Aizvien gaidu, ka ar mani notiks kas labs. Ka būs labāk."
Avots: 17 jautājumi, kas sev jāuzdod katrai sievietei / Laura Dumbure // Santa, Nr.11 (2015), 25.lpp.