Filma Frances Ha (2012). Viņa cenšas smaidīt par dzīvi un par sevi. Tādā skumjā vieglumā. Un filmas melnbaltā versija to vēl vairāk izceļ. Viņas mati mezglā pakausī, punktaina kleitiņa, melna jaciņa. Viņa tiešām tiecas visu un visus uztvert viegli un priecīgi. Viņa saka vārdus: "Es tevi mīlu" un "Es jūs mīlu".

- Nu, kā tev iet?
- Labi. Normāli. Dzīvoju it kā. (smaids, balss priecīga)

- Tu esi bijusi Parīzē?
- Jā, sen. Tas bija sen. Tas neskaitās. (smiekli)

- Kas tu esi?
- To nevar tik viegli izskaidrot...
- Tik sarežģīts amats?
- Es vienkārši tā īsti nestrādāju. Esmu dejotāja, laikam.
- Ā, skaidrs.

Aptuveni 48 - 51 minūtē filmā par to, ko meitene vēlētos no attiecībā, ja tādas rastos. Viņa ierunājas par to tā aizgrābti. Apkārtējie tusiņā sēž, klausās mazliet garlaikoti, un ir tik tāli un sveši. Tad meitene dodas prom no pasēdēšanas, ceļā sastop vēl paziņas, runā un atkal pretim ir tāli un atvešināti, bet viņa pasmaida, pasmejas, dodas atkal tālāk - viena. Filmas beigās viņa viena dejo pie strūklakas.

- Kā tev iet?
- Super! Lieliski!


http://www.imdb.com/title/tt2347569/?ref_=nv_sr_1