Lāgiem tik neparasti kaut kur braukt, un liekas, ka tik mājās nepaliek ieslēgta plīts vai nesāk tecēt ūdens kādas avārijas gadījumā. Protams, darbadienās tiek iets uz darbu un sanāk tāpat stundas prombūt. Bet aizbraucot ārpus mazpilsētas, liekas, ka tas ir lielāks notikums un var atgadīties arī lielāki starpatgadījumi. Jo visa iedzīve notiek ierasti rimti, bet brauciens kā lēciens nezināmajā. Pat ja tikai pazīstamo satikšana uz tējas tasi. Beigu galā viss tomēr nostabilizējas, gars pieņem kustību, vakarā iedegas ielu apgaismojums. Ir laba sajūta par visu kopumā, arī tāpēc, ka rimtums var atsākties.

Kad autobuss brauc pāri tiltam, spīd neierasti spilgta ziemas saule (maigais februāris). Kāda vienkārša sieviete miera gados risina krustvārdu mīklas. Katrs tur gara modrību, kā māk. Man patīk tie, kas uztur gara modrību, nestresojot, tie, kas atklājuši šo spēju.