Mēs katrs nebeidzami kaut ko tomēr no dzīves gribam. Lai mūs saudzē, paši ne vienmēr saudzējot. Lai mums atļauj, paši ne vienmēr atļaujot - otram vienkārši būt, eksistēt. Lai mums pasniedz, pie tam jau pasniegto nepaturot prātā, jau alkstam kaut ko nākamo...

Un, liekas, ka nesniedzošajiem vajadzētu saprast vienam otra nesniegšanu.

Tā vietā, esmu iemācījusies būt par lavierētāju. Mazliet pieklusuma šur tur, mazliet gļēvuma, jā, mazliet parastas domu atslēgšanas. Iemanos. Jo teikt daudz ir par daudz. To pieredzu. Teikt pavisam neko arī nav īsti dabiski. Lavierēt. Apzinoties robežas. Mēģinot kaut kā notvert signālus, nojaust.

[mirklīgi iešņāpts blociņā kaut kad janvārī]