* ([info]galotnes) rakstīja,
@ 2015-04-30 12:02:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Dažreiz, kad kaut kas mazliet, kad nekas liels, sajūta... ka eju vai apstājos, sanāk vai mazāk sanāk, atgādinu sev - pieņemu arī šo. Un viss, neko daudz vairāk. Sevis pieņemšana nav egoisms. Tas nav arī brīnumlīdzeklis, bet tas palīdz. Pa solim. Tāpat kā uztura paradumi, ar svaigēšanas ievirzi (ne 100% visu svaigu, bet mēreni, liekot akcentus). Pat mazliet savādi - pieņemt. Un tā nu, ikreiz ir kāda variācija, kāda atbilde uz jautājumu vai domu. Un vienkāršība.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]laba_doma
2015-04-30 13:49 (saite)
Kas ir egoisms?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]galotnes
2015-04-30 14:06 (saite)
Nezinu. Intuitīvi emocionāli reizēm liekas, ka nevajag daudz koncentrēties uz sevi, ka citus tas var aizkaitināt (piemēram, darbā, var paretam pačīkstēt par kaut ko, bet regularitāte rada pretreakciju un vienlaikus tā ir kā nebeidzama rotēšana ap sevi, u.tml.). Taču tās ir mirklī pratā "ieskrienošās" domas. Varbūt egoisms būtu nerēķināšanās ar citiem vai maza rēķināšanās? Kā Tu domā? Tikmēr pieņemšana kā mierinajums - nu, gadījās tas un tas, ne speciāli, ne padodoties, bet gadījās, arī tā ir realitāte. Un tas viss caur vienkāršību, kāda nu tā padodas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]laba_doma
2015-04-30 20:20 (saite)
Negribu jaukt tev prātu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?