Nezinu. Intuitīvi emocionāli reizēm liekas, ka nevajag daudz koncentrēties uz sevi, ka citus tas var aizkaitināt (piemēram, darbā, var paretam pačīkstēt par kaut ko, bet regularitāte rada pretreakciju un vienlaikus tā ir kā nebeidzama rotēšana ap sevi, u.tml.). Taču tās ir mirklī pratā "ieskrienošās" domas. Varbūt egoisms būtu nerēķināšanās ar citiem vai maza rēķināšanās? Kā Tu domā? Tikmēr pieņemšana kā mierinajums - nu, gadījās tas un tas, ne speciāli, ne padodoties, bet gadījās, arī tā ir realitāte. Un tas viss caur vienkāršību, kāda nu tā padodas.