Dažreiz, kad kaut kas mazliet, kad nekas liels, sajūta... ka eju vai apstājos, sanāk vai mazāk sanāk, atgādinu sev - pieņemu arī šo. Un viss, neko daudz vairāk. Sevis pieņemšana nav egoisms. Tas nav arī brīnumlīdzeklis, bet tas palīdz. Pa solim. Tāpat kā uztura paradumi, ar svaigēšanas ievirzi (ne 100% visu svaigu, bet mēreni, liekot akcentus). Pat mazliet savādi - pieņemt. Un tā nu, ikreiz ir kāda variācija, kāda atbilde uz jautājumu vai domu. Un vienkāršība.