Dažos brīžos ir tāda sajūta, ka cilvēki var arī pačibēt no tavas dzīves, un tad ir pateicīguma izjūta tiem, kas joprojām ir, vai arī tiem, kas uzrodas un ar kuriem var pārmīt pa vārdam, kaut ko saklausīt, kaut ko pateikt, dzīvot kopumā ar šo labestības pieskārienu.

Un tad dažreiz ir arī tā, ka sajūta: atliek par kaut ko pateikt vai nodomāt, ka diezin kā tas ir, ka man jau gan tā nav, kad, pēc īsāka vai garāka laika sprīža, atgadās kas līdzīgs un atrodos līdzīgā situācijā, par kuru pirms tam varbūt brīnījos.

Jā, mēs pierodam. Vairāk vai mazāk, bet pierodam. Abpusēji, daudzpusēji. Visi pie kaut kā pierod. Un tā ir zināmā mērā atbildība. Vienlaikus arī šī fakta konstatācija nozīmē to, ka nāk apjausma par to, kā notiek, par to, kā var kādreiz gadīties. Un izeja nav vienmēr tajā, lai notiktu, kā es vēlos. Izeja ir tajā, ka spēju savureiz pabūt arī pati ar sevi, ka arī ar to dažkārt iemācos iztikt, ka nav tikai melns vai balts, tikai viena vai otra nokrāsa. Izeja ir iekšēja nevis ārēja. Mazliet ļaušanās sapņiem un iztēlei. Un vienlaikus tas nav tā, itin kā piespiežot dzīvi dot man, ko iegribu. Tā ir mazliet pasapņošana un ar to arī viss, nekā tāda dramatizēta un svilinoša. Jo sapnis par vienkāršību arī pats ir vienkāršs. Jo dzīvē jau notiek arī vēlamais, kopumā dzīvē, atgadās, un ir labi, kopumā - ir labi. Bet ne viss, ne visu laiku. Un arī tāpēc varbūt tiek novērtēts esošais.