Atteikšanās šķiet vilinoša. Ideja. Tu ej pa ielu, un pretī sitas vējš vai lietus, vai sniegs. Uzspīd saule. Tu zini, ka ne vienmēr spēj atteikties, bet zini arī, ka pienāk brīdis, un tas notiek. Tu atsakies, piemēram, no tā, ka tev varētu būt taisnība. Tu atsakies no kādas piesātināšanās. No vēl kaut kā. Viss turpinās. Nekas nav tik vienreizēji neatkārtojami, nekas nav galēji vispār, nav tā, ka tu un tikai tu būtu kaut kā epicentrā, bet atgadās arī pārsteigumi, jo citādi mazinātos dzīvības garša. Tomēr. Atteikšanās ir tas, par ko mazliet sapņaini nodomāju. Ka, lai vai kas, atteikšanās ir paliekoša. Lai vai kā gadītos pieļaut kļūdas, lai kā liktos, ka kaut kas ir ne tā, tik un tā pastāv iespēja atteikties no kārtējā lepnuma kārdinājuma. Un spīd saule, spīd pār pielijušo ielu, kā šorīt. Un nekā tāda jau nav, tikai ikdiena. Priedes, egles, bērzi. Ielas, mašīnas, ēkas. Domas, fantāzijas, piestāšanas apziņas momentuzņēmumi.