Dienā, kad devos uz slimnīcu (nekas liels), nodomāju, pārbraucot, zari būs izplaukuši, tā arī notika, un tas ir tikai skaisti. Jūtos labi par gandrīz katru nodzīvoto dienu.

Izlasīju Sallas Simukas triloģijas trešo daļu "Melna kā ogle", kas no visām trim patika vislabāk. Tur bija mazliet tāda kā noslēdzošā, jēgpilnā sajūta. Lasot, daudz vairāk noskaidrojās par Lumiki vecāku izturēšanos un meitenes attiecībām ar Lieki, atklājās māsas noslēpums. Un vietvietām teksts likās vienkārši poētisks, kā mierinošs, par spīti arī mazliet nojaušamajai depresīvajai gaisotnei. Ja arī Sallas Simukas grāmatās nav klajšs pozitīvisms, kaut kas tāds gaišs tajās tomēr pavīd, cerīgs. Un nevajag jau daudz, patiesi. Kad par daudz pozitīvisma, arī tas var likt sajusties lasītājam kaut kā tā kā neriktīgi. Bet ar gadiem es arī arvien mazāk kautrējos no tā, kādas grāmatas galu galā man patīk, kāds apģērbs patīk, kādas filmas un kādi seriāli patīk, tāpat par to, kādi ir mani sejas vaibsti un auguma aprises. Tā tas vienkārši ir. Un tas nudien ir vienkārši. Tur nav nekādu apslēptu nozīmju, slepenu vēstījumu, nepiepildītu ilgu (reiz ir bijušas, taču ar gadiem absorbējas, asimilējos). Tā ir tikvien taustāmā, aptveramā realitāte. Un tajā ir daudz labu brīžu. Tā tas vienkārši ir - dzīve.

Nākamā grāmata. Džeruša Abote (vēlāk iesaukusi sevi par Džūdiju) mita patversmē, līdz kāds labvēlis svešinieks, kuru viņa reiz iztālēm redzējusi tikai no mugurpuses (gara auguma - garkājtētiņš) attālināti paziņo, ka sponsorēs meitenes mācības koledžā, jo paredz viņai rakstnieces talantu (kādā stāstiņā viņa ar humoru aprakstījusi patversmes iedzīvi), par sekmju atskaites punktu, lūdzot Džerušai rakstīt viņam vēstules, piebilstot, ka uz tām gan neatbildēšot. Tā aizsākas Džīnas Vebsteres "Garkājtētiņš". Un mazo 191 lappušu beigās (1991.gada izdevums, "Balta" grāmatu apgāds) noslēdzas ar vienvienīgu, meitenes dzīvē pirmo reizi uzrakstītu pirmo mīlestības vēstuli. Katrā ziņā, tā ir pavisam miniatūra grāmatiņa, arī izmēru ziņā. Un ar autores ilustrācijām, kas humorpilni priecē. Un, jo vairāk iejutos grāmatas pasaulē, jo vairāk lasītais iepatikās, uzrunāja.

"Nav jau tā, ka visvērtīgākais ir lielais, visvarenais prieks. Iegūt kaut ko lielu - nozīmē: veidot lielo, saliekot kopā sīko; varbūt esmu atradusi laimes noslēpumu atslēgu, un tas ir - dzīvot tagadnē. Nevis mūžīgi skumt par pagājušo jeb cerēt uz nākotni, bet pēc iespējas pilnīgi izmantot pašreizējo brīdi. (..) Es izvēlēšos sev intensīvo dzīves stilu. Dzīvošu aktīvi katru sekundi, apzinādamās, ka dzīvoju īsti, kamēr dzīvoju tādā veidā. Vairums cilvēku nedzīvo, viņi tikai auļo uz priekšu kā sacīkstēs. Cenšas sasniegt kādu mērķi kaut kur talu pie horizonta, bet tā ir skriešana skriešanas dēļ, un, tā sakarsēti, viņi smagi elš un drīz vien, elpu zaudējuši, kļūst arī akli un vairs neredz to skaisto, mierīgo zemi, kurai viņi izauļo cauri, un tad pēkšņi pamana, ka paši kļuvuši veci, vārgi un vairs nav nekādas nozīmes, vai mērķi sasnieguši vai ne. Esmu nolēmusi atsēsties ceļa malā un sakrāt sev daudz sīku, mazu laimīšu, kaut arī nekad nekļūtu par ievērojamu autori." (Dž. Vebstere "Garkājtētiņš", 141.lpp.)

Dāvana no draudzenes - Inese Mežoles dzejas izlase "tā maizīte - gabaliņu es laužu." Paldies! Gaiša, sirnīga! "Katram vārdam savi spārni" (37.lpp.) Visam, katram jau.