Kino "Mia Madre" ir sāpīgi skaista filma, liega. Ar vairākām epizodēm, kas nonāk līdz apziņai palēnām. Tur nav asa sižeta vai fantastikas, kaislību, šausmu. Un tomēr, kādā savā veidā tās ir arī eksistenciālas šausmas (vārds izliekas skaļš, bet cits šobrīd neienāk prātā). Un paralēli, pakāpeniski, - pieņemšana. Margarita ir režisore un uzņem filmu, izvēlētais aktieris vienai no galvenajām lomām nespēj īsti atcerēties replikas, Margarita ir asa savos vārdos, ko velta filmēšanas grupai un reiz šie vārdi nāk atpakaļ, un ir laiks, arī tā palūkoties, arī piekrist, mēģināt būt maigākai. Margaritas māte palēnām, klusiņām izdziest, aziet no dzīves. Viņas māte ir bijusi skolotāja, ar skolotājas dvēseli, mazliet stingra, gaiša, daudz devusi, bet tagad... ir sagurusi. Un tas viss kopumā nāk pār Margaritu, viņai ir laiks... atlaist, vienlaikus paglabājot smaida iespējamību dzīvē. Un dzīve. Dzīve notiek. Margarita to redz, ka dzīve ir, un ir iespējas, viņa apjauš un zina, ka vēl būs turpinājums, saudzīgāk varbūt, cik iespējams. Jo nav jau tā, ka cilvēki ir mūžīgi, viss kādreiz mēdz paiet. Tāpēc varbūt pa laikam esošais vienkārši jānovērtē tā, kā tas ir. Arī šodien. Rītdien.