Ir patiesi skumji reizēm. Ka cilvēkus, mani mēdz pārņemt tik liels nogurums, lai vairs nespētu atsaukties uz cilvēcību. Un ļoti gribētos patiesi mazliet vairāk pieaugt. Apzināties, ka tik tiešām mana dzīve nav visīpašākā un vissvarīgākā. Nevis, lai kaut ko pierādītu, apliecinātu, bet drīzāk, lai pamainītu reakciju virzību. Jo būtu tā kā laiks. Novērtēt esošo. Un pat tad, kad kaut kam nav iekšā, tik un tā piecelties un izdarīt kaut ko, ko vajag. Daudzreiz nesanāk. Tomēr. Ir kaut kas arī pašā domā kā tādā. Jo apkārt ir mīļi un cilvēciski skaisti cilvēki. Vīrietis, sieviete - cilvēki. Un kopumā dzīve - laiku pa laikam jāatzīst pats dzīves faktors. Vismaz sajūtu, ka vajag atzīt. Par spīti visam. Un tas arī viss. Nekā tāda, tikai pāris teikumi atnāca šovakar. Caur nogurumu, kas liekas bezgalīgs, bet nav taču. Un, iespējams, kaut pa reizei, tomēr kaut kas arī izdosies, vismaz daļēji, vismaz šis un tas no tā, par ko klusībā... tā vienkārši. Varbūt arī neizdosies, un neskaitāmas reizes neizdosies, bet tad kaut kad pienāks brīdis un izdosies...