"Krietnu duci putnu pa šo laiku esmu iemācījusies atšķirt pēc balss. Es staigāju pa Reinas pļavām un tos vēroju. Man ir tālskatis un tas, ko sauc par kārtīgiem apaviem. Putni, man nākot, nelido prom. Esmu neredzama, pelēki mati, pelēkas acis, pelēka seja, zobi, jaka - viss pelēks. Mana vecuma sievietes prot kļūt neredzamas, mēs protam gandrīz visu." (Katarīna Hāgena "Zivju gārņa sauciens", 46.lpp.)