Noskatījos Ksavjē Dolana filmu "Māmiņa". Īsti nesaprotu, kā nonācu līdz nodarbei - filmas skatīšanās, pēdējo mēnešu laikā nevienas filmas, un tad pēkšņi. Laikam jau filmas ir kas tāds, ko nevaru bieži. Seriāli aiziet ikdienā, bet filmas nozīmē tūlītēju noskaņu, un tad vai nu tūlītēji vai ar pārrāvumiem. "Māmiņa" mani nešokēja. Biju drīzāk gaidījusi, ka būs, iespējams, nepatīkami. Tā vietā bija daļēji apstiprinoši. Tas, ko jau dažreiz redzu, jūtu. Ne pilnībā, protams, kaut kādā ziņā vienkārši. Tas, ka dažreiz mēs saņemam to pašu, ko dodam citiem, un mums jādzīvo tālāk ar šo pieredzi, ka esam darījuši, ka esam saņēmuši. Visvairāk uzrunāja tieši filmas beigas, par kurām droši vien nevajag rakstīt (par to, kā filma beidzas). Beigu epizodes bija tieši tās, kuras paliks. Zinu, ka tā notiek arī dzīvē. Pieredzu. Ka, ja tu nevari, saproti, lūdzu, vismaz ar laiku, vismaz daļēji, ka arī citi nevar, un varbūt jūs nevarat atšķirīgas lietas, taču jūs tik un tā vieno savureiz nevarēšana. Un ar to viss nebeidzas, dzīve neaptājas. Ar to jādzīvo arī tālāk. Jādzīvo tikpat pilnestīgi, kā iespējams, kā arī iepriekš, ar pieredzēto savā apziņā. Un ir itin kā tāds neizskaistināts, tomēr apliecinošs izsauciens - Dzīvo! Un tu jau arī dzīvo. Tā tas jau ir, jau notiek.