Un katru reizi no jauna, tomēr, jūtos pārsteigta par cilvēku reakcijām, par pašas reakcijām. Visa darbošanās, darbs nebūtu nekas emocionāli pārlieku nogurdinošs, ja ne cilvēki. Ar jautājumiem - robežu taustīšanu, un reakcijām - reizēm sakāpinātām, mazāk adekvātām. Ilgojos pēc kakta stūrī, kur veikt uzlikto pienākumu, bez pārmēru komunikācijas. Patiesi ilgojos. Bet, kā H. raksta - jāatlaiž. Un pie sevis, domās, bieži pieminu, ka jāpieņem. Jāļauj notikt tam, kas notiek un notiks, jāļauj sev kļūdīties vārdu izvēlē, jāļauj būt emocijām, jāļauj citiem reaģēt pa savam, jāatvainojas (dažreiz ir labi atzīt, bet ne dramatiski, vienkārši pateikt: "es atvainojos, ceru, ka rītdiena būs labāka", un atlaist, tāpat arī atlaist citus, atļaut visam ritēt). Nezinu, kas notiks tuvākā un tālākā nākotnē. Bet no tā, ka paliks neizrunātais un drāmas, nepiedotās lietas, arī labāk nepaliek. Tāpēc. Kā ir tā ir. Nejūtos radīta darbam ar cilvēkiem, tomēr, patiesi nejūtos, ka tā būtu mana īstā vieta, ka es pati adekvāti dotu labāko apmeklētājiem. Bet tā ir iegrozījies. Sākumā vēlējos šo darbu, jo mani vadīja ilūzijas. Tagad apzinos ilūziju skaistumu un mānīgumu. Ilūzijas gan joprojām pastāv, attiecībā uz citiem apstākļiem, arī tās pagaidām ir tikai iedomas, nekas konkrēts. Bet pieņemšana un atlaišana atvieglo. Atzīšanās, ka paveikt kaut ko tuvu perfektumam nesanāk. Atzīšanās, ka ir kā ir. Un turpināšana. Jo nevar uz burvju nūjiņas mājiena visu pārvērst. Arī atzīšana, ka jāturpina, ka turpinās. Ka cilvēkos ir rakursi, ja palūkojas garāmslīdoši, viņus apspīd gaisma, stari no loga puses (vakar bija saulaina diena), cilvēki ir skaisti, visi vēlas kaut ko labu priekš sevis, tik vienkārši ir iekārtota dzīve.

Tā varētu vienkārši veikt ierakstus: šodien kārtējoreiz noguru no cilvēkiem, bet diena bija skaista, zeltains oktobris, valdzina. Ziemas mēnešos par to pašu, ar citām piebildēm par laikapstākļiem. Šad un tad būtu ekspansija, kāds brīnišķīgs piedzīvojums pieredzēts, kāds atklājums. Kadreiz kāda fotogrāfija. Tā arī dzīvoju. Kopumā ir labi. Ilgošanās virza, bet vajag tā, lai neplosa un nesaārda. Pamazām izdodas. Vienkārši dzīvoju. No rītiem kafija, pa dienu šokolāde, tēja, vakaros grāmata, seriāls, sildošs dzēriens, miegs, mūzika aizmigšanai, miers, un jauna diena. No rītiem tagad ilgāk tumšs, vakaros ātrāk tumšs, bet pa dienu tik skaisti, tieši tāpēc, ka īsāks sprīdis dienai. Divas brīvdienas ir daudz, ne visiem tā ir. Janovērtē, jāiziet pastaigās, jāieelpo un jāierauga. Būs labi. Un jau ir labi.