8/10/14 09:06 am
Tas
ir mājas minka, kurš principā jūtas kā apkārtnes kundziņš - staigā tik
tiešām kur tīk, ceļu griezt negrasās, bet vienlaikus spēj būt pats
piemīlības iemiesojums, kad pienāk, palūkojas acīs tik mierpilni
atbrīvoti un, izrietot no statusa, labvēlīgi pret apkārtējiem. Skaists
kažoks, dzidras acu dzīles, spēka gadi, noslieces uz brīvību. Ļaužu
siržu lauzējs, kas, pienāk brīdis, un atalgo ar tādu tikko tveramu
sajūtu - var priecāties, ka kādam klājas labi, ka kāds izskatās labi,
vai tad ne, un, palūkojies tik, tu taču arī esi labs cilvēks, staigā
droši, pasaule ir laba.
8/10/14 09:02 am
Iepriekš
biju staigāt, un bez f-kameras, bet ieraudzīju nu tāādu skaistum
skaistu zirnekļtīklu brikšņos, kā no grāmatas, kā no fotomeistaru
darinājumiem, saulei spīdot caur stīgām, simtiem pērļu atmirdzot. Biju
patiesi aizgrābta, tiku domājusi, ka nebūs dots ko tādu ieraudzīt, ka
tas tikai citās zemēs, augstu kalnos vai dziļi plašos mežos. Bet te,
pavisam blakus, cilvēka augstumiem no visām pusēm sasniedzami.
Labi, nosolījos, ka nākamajā reizē iešu atkārtotos izlūkos, būšu pati
uzmanība. Domāts darīts. Tikai - viss līdzeni, kārtīgi nopļauts! Ne
zariņa, viss, līdz ar zemi. Un kaut kur, sasaucoties ar emociju, likās,
ka tas atgādina tīreli kāds "Bāskervilu sunī" - viss pa tīro, tāds kā
tukšs, un arī salmu tuksnesīgā krāsā, vienīgā atšķirība augusta mēneša
pilnbrieda saules kveldēšanā. Šī mīlīgā dāma gan arī nebūs gluži tas,
kas literārajā darbā izsmeļoši aprakstīts, bet stāsts par jutoņu un tās
ietekmēto kārtējo pogas spaidīšanu, knipsējot vien, ja jau reiz uz to
iets.
8/3/14 08:52 am
8/3/14 08:45 am
Vakar vakarā un šorīt skatījos fotogrāfijas, kaut kā acīs iekrita vairākas skaistas savā vienkāršībā, sadzīves atainojumi. Un šorīt, man liekas, ka atrodu sevī domu, ka katrs cilvēks var būt skaists, katrs var būt vērtīgs, katrs var kaut kāda ziņā lepoties ar savu dzīvi, jo vienkārši dzīvo. Varbūt daudzi cilvēki nepaveic kaut ko tik lielu, ka tas tiktu atspoguļots plašsaziņas līdzekļos vai nopublicēts kādā portālā un guvis vērienīgu atzinību, bet tik tā, dzīve tiek dzīvota, cilvēki, mēs paši esam skaisti savos īpašajos veidos un īpašajos momentos, laimīgi īpašajos brīžos. Protams, arī neizdošanās piemeklē, un dusmas, un vājums, un ir lietas, kuras varbūt nekad neizdodas pārvarēt, katram savas tādas lietas, bet tik un tā. Un ir prieks. Protams, tveice ir par karstu un ziemas spelgonis pārlieku saldē, bet prieks ir, un mēs esam īpaši, un jau esam paveikuši ļoti daudz ar to, ka turpinam dzīvot. Tas arī viss? Jā, tas arī viss. Naivums nav slikts, ja neizslēdz intelektu, un tā var daudz pārfrāzēt, bet ne jau tam ir vislielākā nozīme. Nozīme arvien ir katram pa savam. Vienkārši, šorīt man liekas, ka dzīve ir, un tas jau liekas daudz.
7/17/14 08:03 am
Šorīt pietrūkst fotogrāfiju. Būs jāiziet laukā. Pēc kāpumiem, protams, kritumi. Bet terapiju vajag. Nekaitīgu, jauku, skaistu, visādi labu.
*
Kafija pārāk ātri izdzeras, kaut arī tā ir lielkrūze. Bet arī stunda ātri paiet, kamēr nav darbs.
7/13/14 05:07 pm
Realitātes un sapņainības nesaderīgums. Dažkārt šie brīži ir spilgti izteikti. Var vienkārši stāvēt dzīves laukā un konstatēt faktu. Aizgrābti skatīties dienas nenovēršamajā skaudrumā un skaistumā.
7/10/14 07:38 am
"Viņš atklāja - ja nav cita darba, arī dzīvot ir darbs. Svarīgākais un neatliekamākais darbs patlaban ir dzīvot. Kad viņš to saprata, tad atkal pamodās jau izdzist gatavā enerģija, radās drosme un optimisms, cik nu tas bija iespējams būra apstākļos, un viņš stipri nolēma turēties līdz galam."
(Alberts Bels "Būris")
Šobrīd, salīdzinot ar pagātni, man ir pavisam mazs būrītis, kurā iemērkt plaukstu un pavaimanāt, un es vienkārši mācos turēties, turpināties, dažbrīd pasmaidīt par sevi un uzsmaidīt citiem.
Vakarā saule pār koku galotnēm iet tā it kā būtu rudens, bet nē, ir jūlijs, pats vasaras vidus, tveice un skaistums.
7/2/14 08:26 am
7/2/14 08:13 am
Mēs nezinājām, kur vedīs dzīve. Gandrīz nekad. Kaut kas tika iesākts, palika tikai iesākts. Kaut kas kalpoja par pavērsienu. Kaut kas ritēja pašplūsmā, daudz vairāk nekā gribētos atzīt balsī. Un tagad šī pašplūsma palēnām piebeidz. Jo īsti nezinu, kā sadarboties ar pašplūsmu. Nejūtu, ka no tās varētu izvairīties. Tā ir viena no ierastākajām parādībām, kā gadalaiku maiņa. Un pāri gurdenums.
7/1/14 07:48 am
Ir auksts, kādi - 19 vai - 20, janvāra otra puse, 2014.gads, rīts. Vilciens dūc, ļaudis kur kurais sēž, sievietes tērzē vai lasa. Katram sava pasaule. Kāda sirma sieviete klusi vēro apkārtni. Iespējams, tas ir miers, kas nāk tikai ar gadiem. Man tā labpatīk domāt. Mēs visi taču neizbēgami tuvojamies gadu pieaugumam. Var šausmināties par krunkām un dažādajām kaitēm. Bet varbūt jāatzīst, cik tas ir noslēpumaini un vienlaikus bezizejas radīts skaistums, ka par spīti visam var priecāties par epizodēm un citas dienas nodoties šādiem klusējošiem vērojumiem. Cilvēks jau ir noskaidrojis, ka ķermeņa kaites nepāries un iepazinis arī dvēseles tumšos nostūrus, zina, ka nav tikai labi vai tikai slikti, tikai pareizi vai tikai nepareizi. Pajautājiet kādam cilvēkam krietni gados, vai kaut kas ir labi, vai kaut kas būs labi un, ja uzrunātais ir savureiz vērotājs, tad atbilde, iespējams, būs labestīga, tomēr ne-viennozīmīga. Reizēm apstākļi mūs, reizēm mēs apstākļus ietekmējam. Nav tā, ka piecelsies un iesi, lai vai kas. Bet kādreiz varbūt tas ir arī iespējams - tobrīd gandrīz viennozīmīga epizode, pēc kuras nāk citas epizodes; kopaina ir neviennozīmīga, daudzslāņaina. Tas nav pārlieku dramatiski, nav arī bezjūtīgi, tas drīzāk ir mainīgi, pārmijus dramatisms un tāda kā atsvešināšanās, viegluma un rūpju epizodes. Iespējams, visa dzīve ir epizodes, no tām veidojas sadangāts kopums, tomēr kopums, tāds, kāds nu tas ir.
*
Ir vasara. Ir interešu kursi. Silts laiks. Jauna darbiniece kolektīvā. Ir seriāli, grāmatas, pārdomas. Un ir sava veida mietpilsoniskums, kuru pati pieņemu. Ir priekštatu, ilūziju mazināšanās. Sabrukums, nē, tas būtu pārspīlējums; ir pārmaiņas, pārmaiņas savā ziņā biedē, bet tāda ir realitāte. Prieks, pacilātība, smaidi, smiekli, atpūta, izklaide. Saspringums, nogurums, stress, strīdi, vainas apziņa, egoisms, paštaisnums. Tiekšanās pēc labā. Domas - mainīgas. Laikapstākļi - mainīgi. Līst lietus, spīd saule. Realitāte. 2014.gads, jūnija sākums
6/29/14 02:59 pm
6/29/14 02:58 pm
6/29/14 02:52 pm
6/29/14 02:09 pm
Ir labi. Ir mierpilni labi. Tas, ko sirds vēlējusies. Pie tā jāpaliek. Līst.
6/29/14 02:04 pm
Ir kāds vīrietis. Viņš apstājas, atrodas iepretim, un spēj nogaidīt līdz enerģētiskā vētra norimst. Tas ir brīdis. Viņš spēj sveicināties vai arī nesveicināties un pieņemt to, būt pats par sevi vai kādubrīd nebūt. Viņš ir tikai kāds vīrietis. Kāds cilvēks. Jā, cilvēks. Es gribētu mācēt pieņemt. Laikam tas nozīmē mācīties. Jo pagaidām turpinās nepabeigtība. Šeit
6/29/14 01:54 pm
Ir kāda sieviete, gandrīz baltiem matiem. Viņa peld pa ielu, iepeld telpā. No brīža, kad viņai kaut ko vajag paņemt un viņa dodas tam pakaļ, līdz brīdim, kad ir paņēmusi, viņa aizmirst, ko īsti vēlējās. Ziemā, uz kāpnēm, pie veikala, viņa pakrita un salauza roku. Reizēm viņas pieaugušais tērētais dēls viņu izden no mājas. Reizēm viņa stāsta, ka pasniedz valodu bērniem, nevar saprast, vai tā ir pagātne vai tagadne. Viņas gaita ir nudien peldoša, apģērbs plandošs. Es nespēju ar viņu parunāt, bet identificējos, kad iztālēm nolūkojos, kā viņa zūd ielas pretējā pusē. Varbūt projicēju zūdāmību. Viņa ir labestīga, bet ritms ir pārāk straujšs, tas sakauj. Es nejūtos laba, taču ritms ir pārāk straujšs, pārāk daudz alku visapkārt, pārāk daudz
6/29/14 09:32 am
Ir labi. Ne viss, bet kaut kas noteikti. Un rodas vēlēšanās uzsvērt, ka ir arī labais. Ir tik viegli nemanāmi iziet cauri gaišajiem brīžiem, braši izsoļot kā pašsaprotamiem. Bet ir labi. Debesjums, pamale tumstoša, baltas mākoņu līnijas savieno zilgmi, gaismu un tumsu. Gaisma vietām liega, vietām kontrastaina. Ēku fasādes tumšzeltainās vakara nokrāsās. Vilciena perons iepelēki iezilgans un tālumā sārti dzeltenas ugunis.
6/23/14 10:32 am
Vissenākās attiecības mums ir ar vainu, vainas apziņu. Te tās spoguļojas gludā virsmā, blāvas, tikko samanāmas, te satumst un gaismas vīzija ir tik kontrastaina, ka vaina rādās pavisam tuvu, lipīga, staipīga, ēnaina. Un uz to vienmēr var norādīt, jo es tiecos ļauties, lai atkārtotu ierastos sižetus. Mēģinu apzināties, nezinu, cik daudz tas palīdz, vienkārši mēģinu. Mīļā vaina, tik tiešām, varbūt nu reiz ir gana. Varbūt būtu iespējams ļaut dzīvot citiem un dzīvot pašai. Nezinu, tas ir mistisks stāsts, gandrīz bezgalīgs, pludens, šķautnains. Varbūtības.
6/21/14 09:17 am
Vēlme nošķirties no sabiedrības, lai nedarītu pāri citiem. Ir viegli nemanot pateikt kaut ko skarbāku, būt nepieejamai brīžos, kad ir nepieciešama klātbūtne. Un cilvēki kaut kādā brīdī vairs nekautrējas par to pateikt, jo skatienā ir redzama apjausma un zināms kauns par sevi, tomēr arī nespēja rīkoties savādāk, un tad uzņēmīgajiem gribas sapurināt. Šādā ziņā varu sajust līdzību ar viņu, ar kuru mēs tik daudz strīdamies. Ir līdzīgas iezīmes, pat līdzīga tiekšanās. Tikai grūti atzīt, ka tiešām pastāv šīs līdzības, visās paaudžu un hierarhijas atšķirībās. Viņa ir spējusi paveikt pat vairāk, vai vismaz radīt iespaidu, bijusi pietiekami apķērīga, un vienlaikus saglabājusi tiekšanos pēc patiesajām vērtībām. Tomēr amata dēļ varējusi vairāk nodarīt pāri citiem. Un jūtu, ka, ja būtu iespēja, es rīkotos līdzīgi. Tas mulsina, tomēr mācos atzīties. Ceru, ka piepildīšu alkas reiz dzīvot nosķirtāk un patiesi satuvināties ar dvēseles līdziniekiem.
6/21/14 09:08 am
Laikam jau mēs no paaudzes paaudzē nododam instinktīvu vēlmi kaut kur doties vienatnē, rakstīt rūtiņu bloknotos, radio un raustīgu sveces liesmu fonā kritiskajos brīžos, ceptas vistiņas, kartupeļus sagrieztus caurspīdīgās šķēlītēs - vienkāršību. Mazotnē to ir savādi aplūkot, gribas notikumus, aktivitāti. Taču, pieaugot, nevilšus nonākam tajās pašās krustcelēs.
6/18/14 10:51 pm
Šovakar ir labs un mierīgs vakars. Kaut kur apziņas nostūrī, kā vienmēr, kā ierasts, uzpeld patiesīgā, bet traģiskā doma, ka es par maz esmu darījusi. Tomēr vakars ir labs. Vienkāršs, kluss, rimts brīdis ierastā vidē, brīvība no skaļuma, atrašanās tādā kā sildošā vakuumā - miers.
6/14/14 09:32 am
Reizēm gribētos, lai ir rudens un tad atkal vēls pavasaris, rudens un vasara, mijoties, varbūt paretam skaidra ziemas diena ar saules vizmu sniegā. Jo citādi, ir sajūta, es iestiegu. Bet tieši iestigšana ir dzīve. Ja nebūtu iestigšanas, tas līdzinātos sapnim. Jāpieņem iestigšana.
6/13/14 06:16 am
Ir ļoti daudz skumju. Un ir gandrīz pārpasaulīgs skaistums. Skumjas un skaistums. Tajā, kā cilvēki mēro un tajā, kā mainās gadalaiki. Te nu mēs visi esam vienkopus. Ceļamies no rītiem, mostamies, iestājas darbīgā fāze vai neiestājas, krietni vēlāk atkal aizmiegam. Nomods, pusnomods, sapņi, aizmirstība. Atkal rīts. Un skaistums. Kā saule aust, riet, līst, vējš, mākoņains. Bērni ar krītiņiem sazīmējuši pie mājas, tiek staidzināti kustoņi (suņi, truši), baroti kaķi, izkārta un noņemta veļa, piebrauc kartupeļu mašīna, sastājas rinda, skand putnu balsis. Un skumjas skatienos, izskanam vārdam - vientulība, sānis pamests skatiens, neko vairāk nesakot. Un steiga, seni aizvainojumi, nespēja ar visu tikt galā. Skumjas un skaistums. Šorīt tiešām skaisti aust diena, zeltītā nokrāsā, mierpilni.
6/9/14 06:48 am
Ir palicis tikai nogurums. Aiz noguruma varu daudz kam piekrist. Ka ir par daudz sāpju. Vai, ka dzīve ir skaista un laba (pati arī mēdzu teikt). Ka nekā nav, tukšums. Vai, ka ir par daudz pārdzīvojumu. Jo tā tas tiešām mēdz būt, daudz kas pastāv līdzās. Aiz noguruma sevi vairs nedz idealizēju, nedz norakstu. Neesmu slikts cilvēks, bet esmu tikai cilvēks. Līdzīgi arī citi. Un te nu mēs esam. Cilvēki satiekas, izšķiras, ir sāpes, cilvēki satiekas un ir kopā, bet strīdas un pa laikam ievaino viens otru, tomēr turpina kopdzīvi un mācās, pēc gadiem, mūža otrajā pusē, patiesi pieņemt realitāti. Un viss ir tā, kā nu tas ir. Šobrīd jūtu tikai nogurumu pārklājamies pāri visam. Varbūt tam jāmeklē pat fizisks cēlonis, jāaiziet pie ārsta. Tomēr nogurums šķiet tik visaptverošs. Vienkārši nogurums. Viss jau var dažādi pavērsties, izvērsties un nav jau nemaz tik slikti, kā arī nav nekā pilnīga uz šīs pasaules, bet nogurums arvien paliek. Te nu tas ir. Dzīves Gurdenums.