Vissenākās attiecības mums ir ar vainu, vainas apziņu. Te tās spoguļojas gludā virsmā, blāvas, tikko samanāmas, te satumst un gaismas vīzija ir tik kontrastaina, ka vaina rādās pavisam tuvu, lipīga, staipīga, ēnaina. Un uz to vienmēr var norādīt, jo es tiecos ļauties, lai atkārtotu ierastos sižetus. Mēģinu apzināties, nezinu, cik daudz tas palīdz, vienkārši mēģinu. Mīļā vaina, tik tiešām, varbūt nu reiz ir gana. Varbūt būtu iespējams ļaut dzīvot citiem un dzīvot pašai. Nezinu, tas ir mistisks stāsts, gandrīz bezgalīgs, pludens, šķautnains. Varbūtības.