Ir auksts, kādi - 19 vai - 20, janvāra otra puse, 2014.gads, rīts. Vilciens dūc, ļaudis kur kurais sēž, sievietes tērzē vai lasa. Katram sava pasaule. Kāda sirma sieviete klusi vēro apkārtni. Iespējams, tas ir miers, kas nāk tikai ar gadiem. Man tā labpatīk domāt. Mēs visi taču neizbēgami tuvojamies gadu pieaugumam. Var šausmināties par krunkām un dažādajām kaitēm. Bet varbūt jāatzīst, cik tas ir noslēpumaini un vienlaikus bezizejas radīts skaistums, ka par spīti visam var priecāties par epizodēm un citas dienas nodoties šādiem klusējošiem vērojumiem. Cilvēks jau ir noskaidrojis, ka ķermeņa kaites nepāries un iepazinis arī dvēseles tumšos nostūrus, zina, ka nav tikai labi vai tikai slikti, tikai pareizi vai tikai nepareizi. Pajautājiet kādam cilvēkam krietni gados, vai kaut kas ir labi, vai kaut kas būs labi un, ja uzrunātais ir savureiz vērotājs, tad atbilde, iespējams, būs labestīga, tomēr ne-viennozīmīga. Reizēm apstākļi mūs, reizēm mēs apstākļus ietekmējam. Nav tā, ka piecelsies un iesi, lai vai kas. Bet kādreiz varbūt tas ir arī iespējams - tobrīd gandrīz viennozīmīga epizode, pēc kuras nāk citas epizodes; kopaina ir neviennozīmīga, daudzslāņaina. Tas nav pārlieku dramatiski, nav arī bezjūtīgi, tas drīzāk ir mainīgi, pārmijus dramatisms un tāda kā atsvešināšanās, viegluma un rūpju epizodes. Iespējams, visa dzīve ir epizodes, no tām veidojas sadangāts kopums, tomēr kopums, tāds, kāds nu tas ir.
*
Ir vasara. Ir interešu kursi. Silts laiks. Jauna darbiniece kolektīvā. Ir seriāli, grāmatas, pārdomas. Un ir sava veida mietpilsoniskums, kuru pati pieņemu. Ir priekštatu, ilūziju mazināšanās. Sabrukums, nē, tas būtu pārspīlējums; ir pārmaiņas, pārmaiņas savā ziņā biedē, bet tāda ir realitāte. Prieks, pacilātība, smaidi, smiekli, atpūta, izklaide. Saspringums, nogurums, stress, strīdi, vainas apziņa, egoisms, paštaisnums. Tiekšanās pēc labā. Domas - mainīgas. Laikapstākļi - mainīgi. Līst lietus, spīd saule. Realitāte. 2014.gads, jūnija sākums