Ir kāda sieviete, gandrīz baltiem matiem. Viņa peld pa ielu, iepeld telpā. No brīža, kad viņai kaut ko vajag paņemt un viņa dodas tam pakaļ, līdz brīdim, kad ir paņēmusi, viņa aizmirst, ko īsti vēlējās. Ziemā, uz kāpnēm, pie veikala, viņa pakrita un salauza roku. Reizēm viņas pieaugušais tērētais dēls viņu izden no mājas. Reizēm viņa stāsta, ka pasniedz valodu bērniem, nevar saprast, vai tā ir pagātne vai tagadne. Viņas gaita ir nudien peldoša, apģērbs plandošs. Es nespēju ar viņu parunāt, bet identificējos, kad iztālēm nolūkojos, kā viņa zūd ielas pretējā pusē. Varbūt projicēju zūdāmību. Viņa ir labestīga, bet ritms ir pārāk straujšs, tas sakauj. Es nejūtos laba, taču ritms ir pārāk straujšs, pārāk daudz alku visapkārt, pārāk daudz