Laikam jau mēs no paaudzes paaudzē nododam instinktīvu vēlmi kaut kur doties vienatnē, rakstīt rūtiņu bloknotos, radio un raustīgu sveces liesmu fonā kritiskajos brīžos, ceptas vistiņas, kartupeļus sagrieztus caurspīdīgās šķēlītēs - vienkāršību. Mazotnē to ir savādi aplūkot, gribas notikumus, aktivitāti. Taču, pieaugot, nevilšus nonākam tajās pašās krustcelēs.