...

Recent Entries

10/26/17 01:24 pm

"Pavisam citādāka garša ir mīlestībai, kas nav piesātināta ar idealizāciju, piepušķotu kaisli un nemitīgām gaidām, kas lielākoties paredz arī vilšanos. Sastopot cilvēku, ar kuru iespējams roku rokā iet cauri ne tikai vieglām un gaišām dienām, bet pieredzēt arī bailes, kritienus un jūtu vētras, turklāt izdzīvot to visu ar sapratni, vienam no otra nenovēršoties – tas ir pavisam reāls, jā, brīžiem dramatisks, bet vienlaicīgi tik patiess un skaists stāsts. Un tā mēs mācāmies izturēties daudz saudzīgāk – gan pret sevi, gan citiem, gan pasauli, tajā skaitā dabu, kopumā."

http://apollo.tvnet.lv/zinas/sova-dziedosas-gimenes-parstave-uzsak-solo-karjeru/811031
Tags:

10/23/17 09:33 am

Nav, ko pielikt vai atņemt. Dzīve ir tik skaidra agrā rītā, kad ir pie sala. Es — vientulīgs mētelī ierāvies stāvs uz ielas, kas aiziet iekšā rītā, dienā, dzīvē, aizrijies ar ilgām pēc Tevis. Saule pamazām kārpās ārā no tumsas. Vēlāk tā viegli laizīs centra ēku fasādes.

10/22/17 02:25 pm

Būt ceļā ir skaisti

10/15/17 08:42 am

Bare

10/11/17 10:09 pm

Mežs

10/7/17 09:42 am

https://youtu.be/B4-OxOmsqR0

9/25/17 08:28 pm

Aizvien vēl sastopu sevī bailes. Bailes uzticēties, bailes ļauties. Sastopu sevī tieksmi rakstīt savus scenārijus, savus stāstus galvā, nezinot, ko patiesi domā vai dara otrs cilvēks. Šīs mazās lielās vājības, kuras manī aizvien ir. Nedrošība. Nepārliecība par to, ka es varētu būt vajadzīga, kāda esmu. Ne kāda labāka manis versija, bet vienkārši šī neideālā es. Tā nu skatos acīs savām mazajām lielajām vājībām, savām bailēm. Un zinu, ka ir jādzīvo par spīti tām. Ka ir jāriskē. Jo tās sāpes jau nekad nemaz nav tik sāpīgas kā mums šķiet. Sāpīgāk ir nedzīvot. Bet, ja reiz izdarām izvēli dzīvot, tad tā ir mūsu pašu izvēle. Izvēle gūt šo pieredzi, riskējot ar sāpēm. Un savā ziņā tā ir rulete, kurā ne par ko nevari būt drošs. Nezini, kas uzkritīs, kad rats pārstās griezties.

9/6/17 08:42 am

Nogurums nosēžas kā putekļi uz mēbelēm. Nosēžas iekšā kaulos, caurauž ķermeni. Rīts liekas spalgi auksts. Rudens nenoliedzami iezadzies kokos, iekrāsojot pa ķekaram spilgti dzeltenā tonī. Viss notiek ātri. Šogad un vispār. Tikai gars nespēj aizsteigties līdzi. Jā, patiesībā man vienmēr nepieciešams laiks. Nespēju noreaģēt uzreiz pēc gonga rībiena. Izbaudīt skūpstu brīdī, kad tas notiek. Teikt jā. Man vienmēr vajag laiku. Bet laika nav. Zeme jau noplicinās, nāk ziema.

9/2/17 06:04 pm

Staigāju pa mežu šodien pēc grūtās darba nedēļas un domāju par to, ka tik daudz laika dzīvē esmu veltījusi vēlmēm būt citur un citādāk, tikai ne šeit un tā, kā esmu. Bet patiesībā jau dzīve ir laba. Pat dzīve ar ļoti nogurdinošu darba nedēļu. Pat ja gribētos vairāk miera, vairāk brīvā laika, vairāk mīlestības, mīļoto, naudu, ceļojumus. Tik un tā dzīve ir laba un dzīvojama tieši šobrīd.
Staigāju pa mežu šodien un vēroju gaišzaļo sūnu, kas daudzviet klāj zemi kā paklājs. Tā ir tik skaista. Pati par sevi un vienkārši. Tai nav jāieveido matu gali lokās, tai nav jāuzkrāsojas, nav jānomet kilogrami, tai pietiek ar to, kas tā jau ir. Patiesam skaistumam ar to pietiek.

9/2/17 06:01 pm

we experience the love that we think we deserve

9/1/17 09:04 am

Pēc darba laiks paliek vien kādai tējkarotei skumju. Bet patiesībā būtu jāsmaida. Dzīves maģija tā nav iekārtota, ka ar skumjām iespējams pietuvoties sapņiem. Vismaz man ir tāda sajūta. Drīzāk ar smaidu.

8/4/17 06:50 am

Vai ciešanas patiesi nepieciešamas? Jā un nē.

Ja tu nebūtu piedzīvojis ciešanas, tad tev kā cilvēkam nebūtu ne dziļuma, ne pazemības, ne līdzjūtības. Tu tagad šo nelasītu. Ciešanas atlauž patmīlības čaulu, un pienāk brīdis, kad tās savu ir padarījušas. Ciešanas ir nepieciešamas, līdz tu saproti, ka tās nav nepieciešamas.

Ekharts Tolle "Klusums runā. Tagadnes čuksti"
Tags:

8/1/17 10:11 pm

Pink Black White

7/17/17 01:07 pm

Tā kā cilvēkiem piemīt tieksme iemūžināt senas emocijas, gandrīz ikviens savā enerģijas laukā nes sen emocionālu sāpju uzkrājumu, ko es saucu par "sāpju ķermeni".
Tomēr mēs varam pārtraukt pievienot tam sāpju ķermenim, kas mums jau ir. Mēs varam iemācīties lauzt ieradumu uzkrāt un iemūžināt senas emocijas, savēcinot spārnus, metaforiski izsakoties, un atturoties garīgi dzīvot pagātnē, neņemot vērā, vai kaut kas noticis vakar vai pirms trīsdesmit gadiem. Mēs varam iemācīties nesaglabāt situācijas vai notikumus dzīvus prātā, bet nepārtraukti pievērst uzmanību tīram, mūžīgam pašreizējam brīdim, nevis iegrimt garīgu "filmu" veidošanā. Tieši mūsu Klātbūtne tad kļūs par mūsu identitāti, nevis mūsu domas un emocijas.
Pagātnē nekad nav noticis nekas tāds, kas varētu atturēt mūs būt klātesošiem pašlaik, un, ja pagātne nevar atturēt mūs būt klātesošiem pašlaik, kāda vara gan tai ir?

Tu varbūt būsi šokēts, kad pirmo reizi aptversi — tevī kaut kas laiku pa laikam meklē emocionālu negativitāti, nelaimi. (..) kad nelaime pārņēmusi tevi, tu ne tikai nevēlies to izbeigt, bet vēlies padarīt arī citus tikpat nožēlojamus kā pats, lai varētu pārtikt no viņu negatīvajām emocionālajām reakcijām.

No sāpju ķermeņa izplūstošās emocijas drīz vien gūst kontroli pār tavu domāšanu, un, kad prātu savā varā pārņēmis sāpju ķermenis, domāšana kļūst negatīva. Balss galvā stāstīs tev skumjus, satraucošus vai dusmīgus stāstus par tevi vai tavu dzīvi, citiem cilvēkiem, pagātni, nākotni vai iedomātiem notikumiem. Balss vainos, apsūdzēs, sūdzēsies, iztēlosies. Un tu esi pilnībā identificējies ar balss teikto, tici visām tās sagrozītajām domām. Šajā brīdī iestājusies nodošanās nelaimei.

Pat ja pārmetums šķiet vairāk nekā pamatots, kamēr vaino citus, tu turpini uzturēt sāpju ķermeni ar savām domām un paliec ieslodzīts sava ego slazdos. Uz šīs planētas ir tikai viens ļaunuma veicējs: cilvēka neapzināšanās. Tā izpratne ir patiesa piedošana. Līdz ar piedošanu tava upura identitāte izzūd un parādās tavs patiesais spēks — Klātbūtnes spēks. Tu nes gaismu, nevis vairo tumsu.

Kad nevari vairs izturēt bezgalīgo ciešanu ciklu, tu sāc atmosties. Tāpēc arī sāpju ķermenim ir tā nepieciešamā vieta kopainā.

Vai saprotat, ka jūsu nelaime par to, ka esat nelaimīga, ir vēl viens nelaimes slānis?

Ap manu nelaimi apkārt ir telpa.
Protams, šī telpa rodas, ja iekšēji pieņem to, ko pieredzi pašreizējā brīdī.

Emocijas pašas par sevi nav nelaime. Tikai emocijas apvienojumā ar nelaimīgu stāstu ir nelaime.

Ekharts Tolle "Jauna pasaule"
Tags:

6/21/17 08:52 pm

Šķērsu dienu saule teka

6/1/17 10:21 am

Lighthouse

4/14/17 09:32 am

21 Gun Salute

4/13/17 06:07 pm

No More Losing War

3/20/17 07:56 pm

Tas, ko arī es sāku saprast dziļākajā būtībā, mācīties un iemiesot...

3/12/17 10:36 am

The Loneliest Whale On Earth
Powered by Sviesta Ciba