...

Recent Entries

9/6/17 08:42 am

Nogurums nosēžas kā putekļi uz mēbelēm. Nosēžas iekšā kaulos, caurauž ķermeni. Rīts liekas spalgi auksts. Rudens nenoliedzami iezadzies kokos, iekrāsojot pa ķekaram spilgti dzeltenā tonī. Viss notiek ātri. Šogad un vispār. Tikai gars nespēj aizsteigties līdzi. Jā, patiesībā man vienmēr nepieciešams laiks. Nespēju noreaģēt uzreiz pēc gonga rībiena. Izbaudīt skūpstu brīdī, kad tas notiek. Teikt jā. Man vienmēr vajag laiku. Bet laika nav. Zeme jau noplicinās, nāk ziema.

9/2/17 06:04 pm

Staigāju pa mežu šodien pēc grūtās darba nedēļas un domāju par to, ka tik daudz laika dzīvē esmu veltījusi vēlmēm būt citur un citādāk, tikai ne šeit un tā, kā esmu. Bet patiesībā jau dzīve ir laba. Pat dzīve ar ļoti nogurdinošu darba nedēļu. Pat ja gribētos vairāk miera, vairāk brīvā laika, vairāk mīlestības, mīļoto, naudu, ceļojumus. Tik un tā dzīve ir laba un dzīvojama tieši šobrīd.
Staigāju pa mežu šodien un vēroju gaišzaļo sūnu, kas daudzviet klāj zemi kā paklājs. Tā ir tik skaista. Pati par sevi un vienkārši. Tai nav jāieveido matu gali lokās, tai nav jāuzkrāsojas, nav jānomet kilogrami, tai pietiek ar to, kas tā jau ir. Patiesam skaistumam ar to pietiek.

9/2/17 06:01 pm

we experience the love that we think we deserve

9/1/17 09:04 am

Pēc darba laiks paliek vien kādai tējkarotei skumju. Bet patiesībā būtu jāsmaida. Dzīves maģija tā nav iekārtota, ka ar skumjām iespējams pietuvoties sapņiem. Vismaz man ir tāda sajūta. Drīzāk ar smaidu.

8/4/17 06:50 am

Vai ciešanas patiesi nepieciešamas? Jā un nē.

Ja tu nebūtu piedzīvojis ciešanas, tad tev kā cilvēkam nebūtu ne dziļuma, ne pazemības, ne līdzjūtības. Tu tagad šo nelasītu. Ciešanas atlauž patmīlības čaulu, un pienāk brīdis, kad tās savu ir padarījušas. Ciešanas ir nepieciešamas, līdz tu saproti, ka tās nav nepieciešamas.

Ekharts Tolle "Klusums runā. Tagadnes čuksti"
Tags:

8/1/17 10:11 pm

Pink Black White

7/17/17 01:07 pm

Tā kā cilvēkiem piemīt tieksme iemūžināt senas emocijas, gandrīz ikviens savā enerģijas laukā nes sen emocionālu sāpju uzkrājumu, ko es saucu par "sāpju ķermeni".
Tomēr mēs varam pārtraukt pievienot tam sāpju ķermenim, kas mums jau ir. Mēs varam iemācīties lauzt ieradumu uzkrāt un iemūžināt senas emocijas, savēcinot spārnus, metaforiski izsakoties, un atturoties garīgi dzīvot pagātnē, neņemot vērā, vai kaut kas noticis vakar vai pirms trīsdesmit gadiem. Mēs varam iemācīties nesaglabāt situācijas vai notikumus dzīvus prātā, bet nepārtraukti pievērst uzmanību tīram, mūžīgam pašreizējam brīdim, nevis iegrimt garīgu "filmu" veidošanā. Tieši mūsu Klātbūtne tad kļūs par mūsu identitāti, nevis mūsu domas un emocijas.
Pagātnē nekad nav noticis nekas tāds, kas varētu atturēt mūs būt klātesošiem pašlaik, un, ja pagātne nevar atturēt mūs būt klātesošiem pašlaik, kāda vara gan tai ir?

Tu varbūt būsi šokēts, kad pirmo reizi aptversi — tevī kaut kas laiku pa laikam meklē emocionālu negativitāti, nelaimi. (..) kad nelaime pārņēmusi tevi, tu ne tikai nevēlies to izbeigt, bet vēlies padarīt arī citus tikpat nožēlojamus kā pats, lai varētu pārtikt no viņu negatīvajām emocionālajām reakcijām.

No sāpju ķermeņa izplūstošās emocijas drīz vien gūst kontroli pār tavu domāšanu, un, kad prātu savā varā pārņēmis sāpju ķermenis, domāšana kļūst negatīva. Balss galvā stāstīs tev skumjus, satraucošus vai dusmīgus stāstus par tevi vai tavu dzīvi, citiem cilvēkiem, pagātni, nākotni vai iedomātiem notikumiem. Balss vainos, apsūdzēs, sūdzēsies, iztēlosies. Un tu esi pilnībā identificējies ar balss teikto, tici visām tās sagrozītajām domām. Šajā brīdī iestājusies nodošanās nelaimei.

Pat ja pārmetums šķiet vairāk nekā pamatots, kamēr vaino citus, tu turpini uzturēt sāpju ķermeni ar savām domām un paliec ieslodzīts sava ego slazdos. Uz šīs planētas ir tikai viens ļaunuma veicējs: cilvēka neapzināšanās. Tā izpratne ir patiesa piedošana. Līdz ar piedošanu tava upura identitāte izzūd un parādās tavs patiesais spēks — Klātbūtnes spēks. Tu nes gaismu, nevis vairo tumsu.

Kad nevari vairs izturēt bezgalīgo ciešanu ciklu, tu sāc atmosties. Tāpēc arī sāpju ķermenim ir tā nepieciešamā vieta kopainā.

Vai saprotat, ka jūsu nelaime par to, ka esat nelaimīga, ir vēl viens nelaimes slānis?

Ap manu nelaimi apkārt ir telpa.
Protams, šī telpa rodas, ja iekšēji pieņem to, ko pieredzi pašreizējā brīdī.

Emocijas pašas par sevi nav nelaime. Tikai emocijas apvienojumā ar nelaimīgu stāstu ir nelaime.

Ekharts Tolle "Jauna pasaule"
Tags:

6/21/17 08:52 pm

Šķērsu dienu saule teka

6/1/17 10:21 am

Lighthouse

4/14/17 09:32 am

21 Gun Salute

4/13/17 06:07 pm

No More Losing War

3/20/17 07:56 pm

Tas, ko arī es sāku saprast dziļākajā būtībā, mācīties un iemiesot...

3/12/17 10:36 am

The Loneliest Whale On Earth

3/5/17 05:52 pm

La Di Da

2/18/17 10:25 pm

Darboholisms. Once more with feeling.

What Are You Doing The Rest Of Your Life

2/15/17 08:47 pm

Droši vien man kaut kas ir ne tā. Tas cikliskums, ar kādu atkārtojas dziļa pesimisma momenti, kad izjūtu totālu bezcerību, liek par to aizdomāties. Varbūt tas nekad nav bijis manā varā būt pozitīvākai brīžos, kad drūmums uzklūp. Varbūt visi pārmetumi un nosodījumi, ko esmu saņēmusi no cilvēkiem, ir pilnīgi nepamatoti. Es nekad neesmu varējusi būt citāda, lai kā to pati brīžiem nebūtu vēlējusies. Es esmu tieši šāda. Ar šīm izpausmēm, ar šīm izjūtām. Jo kaut kas manī jau sākotnēji bijis citādāks. Tā nav mana izvēle koncentrēties uz pesimistisko. Patiesībā es to nespēju ietekmēt tajos brīžos, kad tas pārņem. Un patiesībā nemaz nav tā, ka es to barotu vai vēlētos. Tās izjūtas, kad esmu bedrē, nevar vēlēties, jo tās mēdz būt neizturamas. Neviens jau patiesībā nezina tos purvus, kuros esmu bijusi, izmisīgi raudot un vēloties pārstāt eksistēt. Tă nav mana izvēle.

2/14/17 07:45 am

Lai cik paradoksāli, bet otra bezjēdzības sajūtas puse patiesībā ir apmierinātība ar dzīvi un sevi. Tāda pavisam rāma, visam apakšā guļoša sajūta.
Kāds mans draugs saka, ka man jāiet uz terapiju. Bet es domāju, ka man jāaiziet pie friziera.
Dzīve vienkārši ir grūta. Bez kāda jēdzīga iemesla. Nē, droši vien tam ir kāds jēdzīgs iemesls, bet parasti, esot grūtībās, mums tas nav līdz galam skaidrs.
Man ļoti patīk skatīties seriālu Homeland, jo galvenā varone ir ne pārāk garīgi līdzsvarota un ar problēmām. Un tā vien liekas, ka viņa diezgan velti par kaut ko cīnās, par kaut kādu taisnību, par kaut kādu pasauli, ko vairs nesalīmēsi kopā. Pēdējos mēnešos man ir sajūta, ka mana dzīve ir visai līdzīga. Tā dzīve, kas attiecas uz darbu. Un nekādas īpaši citas dzīves jau arī nav.

Almost Blue

2/13/17 07:08 pm

Tikai pavisam parasta pirmdiena, un trula bezjēdzības sajūta kā migrēna caurvij pasauli. Kam es dzīvoju? Kādas ir nākotnes perspektīvas? Strādājot darbavietā, kurā strādāju es, reizēm iemācies novērtēt to, ka esi fiziski vairāk vai mazāk vesels, ka redzi, spēj pārvietoties, ka bēniņos tev nav pilnīgs kukū, bet kopumā samērā vesels saprāts. Tomēr ar to nepietiek, reizēm ļoti nepietiek. Kad uznākt tā migrēnai tuvā eksistenciālā bezjēdzīguma sajūta, kas, viltīgi tev pielavījusies, vienkārši pārņem visu savā varā, tad nav nekāda glābiņa. Tu skaties visam cauri, bet viss, ko tu jūti, ir vienaldzīgs trulums un neatbildēts jautājums "priekš kam?".

Blue in Green

2/11/17 12:39 pm

Dzīve ir tik ļoti savādāka nekā tas, ko esam iecerējuši. Un tā arī vienmēr būs. Ir savādi to līdz galam aptvert un zaudēt ilūzijas. Bet reizē arī atmudžinoši.

2/11/17 12:21 pm

Vispār jau viss atgādina šo melodiju.
Visa mana pelēkbaltā dzīve.
Iesniegums, ko uzrakstīju par darba kolēģi.
Ministrijas pārstāves, ar kurām tikos.
Visa šī neatgriezeniskā pieaugušo pasaule.
Intrigas.
Darba kolektīvs, kurš aizvien vairāk man asociējas ar psihiskās klīnikas pacientu grupu, pavisam nopietni. Daudziem ir tādas problēmas, tādas emocijas, kuras es pat īsti nespēju izprast. Nespēju aptvert, kā cilvēki spēj dzīvot ar tādām iekšējām problēmām un nerisināt tās. Pati sev es šķietu vienkārši pelēkbalta. Ar šo mūziku uz austiņām. Vienkārši izzūdot savas dzīves mežā.
Un man ir žēl tikai daļēji.
Aizvien mazāk.
Uz lietām es reaģēju arvien aukstāk un racionālāk, arvien vairāk tuvojoties apjausmai, cik maz es patiesībā spēju ietekmēt citu likteņos, savā un kopumā...

Powered by Sviesta Ciba