...

Recent Entries

3/20/17 07:56 pm

Tas, ko arī es sāku saprast dziļākajā būtībā, mācīties un iemiesot...

3/12/17 10:36 am

The Loneliest Whale On Earth

3/5/17 05:52 pm

La Di Da

2/18/17 10:25 pm

Darboholisms. Once more with feeling.

What Are You Doing The Rest Of Your Life

2/15/17 08:47 pm

Droši vien man kaut kas ir ne tā. Tas cikliskums, ar kādu atkārtojas dziļa pesimisma momenti, kad izjūtu totālu bezcerību, liek par to aizdomāties. Varbūt tas nekad nav bijis manā varā būt pozitīvākai brīžos, kad drūmums uzklūp. Varbūt visi pārmetumi un nosodījumi, ko esmu saņēmusi no cilvēkiem, ir pilnīgi nepamatoti. Es nekad neesmu varējusi būt citāda, lai kā to pati brīžiem nebūtu vēlējusies. Es esmu tieši šāda. Ar šīm izpausmēm, ar šīm izjūtām. Jo kaut kas manī jau sākotnēji bijis citādāks. Tā nav mana izvēle koncentrēties uz pesimistisko. Patiesībā es to nespēju ietekmēt tajos brīžos, kad tas pārņem. Un patiesībā nemaz nav tā, ka es to barotu vai vēlētos. Tās izjūtas, kad esmu bedrē, nevar vēlēties, jo tās mēdz būt neizturamas. Neviens jau patiesībā nezina tos purvus, kuros esmu bijusi, izmisīgi raudot un vēloties pārstāt eksistēt. Tă nav mana izvēle.

2/14/17 07:45 am

Lai cik paradoksāli, bet otra bezjēdzības sajūtas puse patiesībā ir apmierinātība ar dzīvi un sevi. Tāda pavisam rāma, visam apakšā guļoša sajūta.
Kāds mans draugs saka, ka man jāiet uz terapiju. Bet es domāju, ka man jāaiziet pie friziera.
Dzīve vienkārši ir grūta. Bez kāda jēdzīga iemesla. Nē, droši vien tam ir kāds jēdzīgs iemesls, bet parasti, esot grūtībās, mums tas nav līdz galam skaidrs.
Man ļoti patīk skatīties seriālu Homeland, jo galvenā varone ir ne pārāk garīgi līdzsvarota un ar problēmām. Un tā vien liekas, ka viņa diezgan velti par kaut ko cīnās, par kaut kādu taisnību, par kaut kādu pasauli, ko vairs nesalīmēsi kopā. Pēdējos mēnešos man ir sajūta, ka mana dzīve ir visai līdzīga. Tā dzīve, kas attiecas uz darbu. Un nekādas īpaši citas dzīves jau arī nav.

Almost Blue

2/13/17 07:08 pm

Tikai pavisam parasta pirmdiena, un trula bezjēdzības sajūta kā migrēna caurvij pasauli. Kam es dzīvoju? Kādas ir nākotnes perspektīvas? Strādājot darbavietā, kurā strādāju es, reizēm iemācies novērtēt to, ka esi fiziski vairāk vai mazāk vesels, ka redzi, spēj pārvietoties, ka bēniņos tev nav pilnīgs kukū, bet kopumā samērā vesels saprāts. Tomēr ar to nepietiek, reizēm ļoti nepietiek. Kad uznākt tā migrēnai tuvā eksistenciālā bezjēdzīguma sajūta, kas, viltīgi tev pielavījusies, vienkārši pārņem visu savā varā, tad nav nekāda glābiņa. Tu skaties visam cauri, bet viss, ko tu jūti, ir vienaldzīgs trulums un neatbildēts jautājums "priekš kam?".

Blue in Green

2/11/17 12:39 pm

Dzīve ir tik ļoti savādāka nekā tas, ko esam iecerējuši. Un tā arī vienmēr būs. Ir savādi to līdz galam aptvert un zaudēt ilūzijas. Bet reizē arī atmudžinoši.

2/11/17 12:21 pm

Vispār jau viss atgādina šo melodiju.
Visa mana pelēkbaltā dzīve.
Iesniegums, ko uzrakstīju par darba kolēģi.
Ministrijas pārstāves, ar kurām tikos.
Visa šī neatgriezeniskā pieaugušo pasaule.
Intrigas.
Darba kolektīvs, kurš aizvien vairāk man asociējas ar psihiskās klīnikas pacientu grupu, pavisam nopietni. Daudziem ir tādas problēmas, tādas emocijas, kuras es pat īsti nespēju izprast. Nespēju aptvert, kā cilvēki spēj dzīvot ar tādām iekšējām problēmām un nerisināt tās. Pati sev es šķietu vienkārši pelēkbalta. Ar šo mūziku uz austiņām. Vienkārši izzūdot savas dzīves mežā.
Un man ir žēl tikai daļēji.
Aizvien mazāk.
Uz lietām es reaģēju arvien aukstāk un racionālāk, arvien vairāk tuvojoties apjausmai, cik maz es patiesībā spēju ietekmēt citu likteņos, savā un kopumā...

2/10/17 09:34 am

Citreiz tas, ka dzīve ir salauzusi manu sirdi, izlien uz āru, un es raudu salā, asaras piesalst pie skropstām un apsarmo baltas. Bet būtībā jau nevienu tas neinteresē, neviens to pat nepamana. Noteikti ne tas bezpajumtnieks, kas tobrīd rakājas pa atkritumu konteineriem, ne arī visi tie cilvēki uz gājēju pārejas. Nav jāvalkā maskas, jo tava īstā seja cilvēkus interesē vēl mazāk. Un nemānīsimies, es nevienam neesmu vajadzīga. Man nav ne draugu, ne mīļoto. Es esmu strādājošs, nodokļus maksājošs cilvēks, un dzīve, lai arī skaista, ir visai nežēlīga.

1/29/17 08:30 am

Kaut kur lasīju, ka sapnī seksuālās izjūtas var būt daudz spilgtākas nekā dzīvē, un tā patiesi reizēm ir. Šonakt sapnī skūpstījos ar rudmatainu vīrieti, bija vasaras, un mēs atradāmies upes malā. Varēju izteikti izgaršot viņa lūpu pieskārienus, kas atstāja reibinošas sajūtas.
Citādāk stāvu šorīt dušā un prātoju par to, kāda ir atšķirība starp padošanos un vienkārši situācijas atlaišanu. Vai tas, ko es pēdējā laikā daru, ir vairāk viens vai otrs. Man patīk atvieglojuma sajūta, kad es vienkārši krītu rokās dzīvei, kāda tā ir, un vairs neuztveru kā savu pienākumu panākt noteiktas lietas. Es neko neesmu parādā pat sev.
Vēl es domāju par to, kas notika ar to cibiņu, kura bija ar milzīgu pašatdevi uzkāpusi uz garīgās attīstības ceļa. Kas notiek ar cilvēkiem, kuri patiesi notic kādai idejai līdz sirds dziļumiem, cerot, ka tā viņus izglābs, bet dzīve jau nav brīnumu pilna, dzīve vienkārši ir dzīve, un pārsvarā vienkārši. Neviens nekur nav apsolījis, ka mūsu sapņiem jāpiepildās. Liekas, jo vienkāršāk mēs dzīvojam, jo tuvāk patiesībai īstenībā esam.

1/28/17 04:43 pm

Cilvēkam, kas vēlējās iepazīties, es atbildēju negaidīti godīgi. Kā terapijā no manis vienkārši izlauzās vārdi: esmu nogurusi no jaunu cilvēku iepazīšanas, tāpēc to vairs nedaru. Man nav tam spēka. Darbs mani izsmeļ, bet brīvajā laikā man neko negribas. Esmu vīlusies mīlestībā un draudzībā, un labprāt esmu viena. Tas man sniedz ilgoto mieru. Un tā patiesi ir mazāk sāpīgi. Nemeklēt kaut ko citos. Vairs nevēlos piedzīvot vilšanos. Lai tas ir aizsargmūris, man vienalga. Vairs nevēlos būt attiecībās, kurās nesaņemu patiesu mīlestību un pieņemšanu. Esmu daudz sevi izaicinājusi, daudz lauzusi, daudz pūlējusies. Man vajag atpūtu. Būt vienam nemaz nav tik slikti. Tas ir daudz harmoniskāk nekā mēģināt būt ar kādu otru, kaut arī sevī jūti, ka tur nav ilgotās pieņemšanas un tevis akceptēšanas. Varbūt esmu pārāk traumēta, lai būtu ar cilvēkiem. Lai! Tāda ir dzīve. Tāda vienkārši ir dzīve.

1/28/17 10:49 am

Brīvdiena. Esmu tik laimīga nebūt darbā. Vienkārši nebūt visā, kas ir tā vide. Vienkārši būt par sevi. Tīrai un vienkāršai kā klaviermūzika.

1/24/17 09:04 pm

Šobrīd dzīve šķiet kā līdzenums.

1/18/17 06:47 pm

Patīk lasīt par to, cik iedvesmojoši citi cilvēki iesākuši gadu. Kāds atteicies no shopinga un izvērtē visu sev piederošo, izvēloties dzīvot pieticīgāk un izlietot jau iekrāto mantu daudzumus, nepiepērkot klāt jaunus. Kādam citas jauna sākuma idejas, ko realizēt. Es grimstu atskaitēs. Nepadarītu darbu kalni slejas ap mani kā bīstami smailas virsotnes, un reizēm galvā spindz no visu to lietu apmēra, kuras cenšos paturēt prātā. Vakari pēdējā laikā aizrit darba lietās. Bet tā nevajadzētu. Man būtu jādzīvo sava dzīve. Man būtu jāizdomā savi iedvesmas pasākumi. Es taču arī gribēju attīrīt māju no visa liekā. Kopumā tas liek domāt par to, cik daudz patiesībā no manis paņem darbs. Un ne tikai pienākumi, bet savstarpējās attiecības, sarunas, ņemšanās. Reizēm apzinos, ka tas viss ir kā nevajadzīgs troksnis, kas aizņem apziņu, un es nespēju sadzirdēt tīru skaņu.

1/15/17 03:04 pm

Visu, ko var pieredzēt attiecībās bez īstas mīlestības, es jau jūtos pieredzējusi. Tas mani vairs nespēj iekārdināt. Dzīve liekas pelēcīga un patukša. Es grimstu nevajadzīgumā, un savā ziņā tas ir nomierinoši. Visas veltās kaislības aizplūst prom.

1/6/17 12:58 pm

Viss ir labi, kad drēbju skapi pa atvērtajām durvīm piespīd saule no loga. Skats, kā saules stari glāsta audumus uz pakaramajiem, mani neizsakāmi nomierina.

1/4/17 06:51 pm

Citādi izmantoju slimības lapu, lai padzīvotu sev. Lai darītu lietas, kas rada prieku. Tāda detoksikācija.

1/4/17 03:40 pm

Sarunā ar U. šodien uz āru izlauzās vairākas domas. Es atzinos, ka jūtos savažota darba ziņā. Ka es vairs neesmu brīvajā laikā kā brīvs cilvēks ar savām radošajām idejām un enerģiju. Es pat vairs nefotografēju. Es nedaru neko. Darbs ir mani izsūcis un licis pieņemties svarā. Tāpēc, ka visu laiku ir slikti. Lai ko nedarītu, nav iespējams iziet uz tīriem ūdeņiem. Darba kolēģi vienmēr kurn, ir neapmierināti, institūcija tiek nemitīgi kritizēta, visu laiku tiek uzsvērts tas, kā nav, kas nedarbojas, kā vajadzētu, bet tas, kas ir, tas netiek ņemts vērā. Esmu ilgi pieņēmusi šo situāciju, esmu pati pavilkusies brīžiem uz neapmierinātības nots, bet saprotu, ka tas mani iznīcina. Kad dzirdu U. runājam par fotosesijām, par idejām, es saprotu, ka man tā jau liekas kāda tāla un nereāla pasaule. Jo ir taču Darbs. Un ir visa Darba Situācija, kas kā smogs nolaidusies pār manu dzīvi. Kā man pašai priekš sevis izpeldēt uz tīrākiem ūdeņiem? Kā man atrast tajā visā gaismu priekš sevis? Vai to maz ir iespējams atrast?

1/3/17 01:58 pm

Man jau labu laiku pietrūkst pašai sava labā. Intrigas un mūžīgā emociju gamma darbā mani ir izsitusi no līdzsvara un nogurdinājusi. Brīžiem ļoti sapņoju atstāt visu, doties uz kādu mierīgu mazpilsētu un strādāt kādu vienkāršu darbu, kurā nav jāveido saskarsme ar tik daudz kolēģiem. Jo, lai kā neraugos uz cilvēkiem ar sirsnību, lai kā nemēģinātu veidot diplomātiskas attiecības, vienmēr kaut kas salūzt, agri vai vēlu. Un nāk uz āru tas, kas cilvēkos pašos sakrājies. Tas ir tāds neizbēgams process, no kura esmu ļoti nogurusi. Man pietrūkst kaut kādas anonīmākas vides, bezpersonisku saikņu veidošanas ar kolēģiem, man pietrūkst darba, kas būtu tīri profesionāls un atļautu man pārējo dzīves daļu saglabāt man pašai priekš sevis. Pašlaik es, protams, domāju par to, kā mainīt savu attieksmi un pieeju. Bet esmu jau agrāk tā darījusi, un tas ir kalpojis tikai kādu laika periodu. Un tagad ir tāda sajūta, ka viss eksaltējas. Cilvēki ir ļoti neapmierināti, neiecietīgi un bieži redz tikai personiskās intereses. Varbūt cilvēki ir noguruši no visa kopuma.
Powered by Sviesta Ciba